Kristus–Kungs ir augšāmcēlies un dzīvo! Lūk, mūsu ticības noslēpums, lūk, mūsu cerība – mūsu kā viņa mācekļu. Jēzus ir augšāmcēlies un ar to pašu garantē, ka arī mēs piecelsimies no mirušajiem šīs pasaules beigās. Diez vai spējam to ar prātu līdz galam izprast. Mūsu ticībā svarīgi ir prast īsi iepazīstināt ar savu ticību arī citus… Pēteris simtnieka namā Cēzarejā saka īsi: “Jūs zināt, kas notika ar Jēzu no Nācaretes. Tātad vispirms Dievs viņu svaidīja ar Svēto Garu un spēku. Otrkārt, Dievs bija ar viņu un viņš gāja, darot labu un dziedinot visus velna apsēstos.”
(Sal. Apd 10,38)
Treškārt, kad viņš tika nogalināts, “Dievs viņu augšāmcēla trešajā dienā”
(Sal. Apd 10,40).
Un, ceturtkārt, iecēla viņu “par Tiesnesi dzīvajiem un mirušajiem”
(Sal. Apd 10,42).
Pēteris apstiprina, ka Kristus pēc augšāmcelšanās parādījās nevis publiski, bet tikai izvēlētiem lieciniekiem. Šeit jāatzīmē svarīga patiesība. Ir zināms, ka Jēzus izdarītais vislielākais brīnums nav vis Lācara piecelšana no mirušajiem, bet gan paša Jēzus augšāmcelšanās. Tā ir Jēzus vislielākā zīme un visbrīnišķīgākais viņa brīnums, taču Jēzus to nepaveic tādā veidā, lai visi to redzētu un apbrīnotu. Viņš pat šo savu visvarenāko darbu paveic apslēpti, pazemībā, slepenībā. Tieši tāds ir Jēzus patiesības un laba sludināšanas stils. Mācīsimies no Jēzus šādu nostāju – darīsim daudz laba, taču tā, lai mūsu kreisā roka nezina, ko dara labā
(Sal. Mt 6,3).
Sv. Jāņa Evaņģēlijs vēstī par Jēzus kapu. Vispirms to redz Marija Magdalēna, kura paziņo par to Pēterim un Jānim. Pēc tam viņi abi atskrien pie Mācītāja tukšā kapa, un Pēteris kā pirmais tajā ieiet. Te svarīga ir piebilde, ka sv. Jānis ieraudzīja un ieticēja – ieraudzīja tukšo kapu un ieticēja, ka Jēzus ir augšāmcēlies. Ko mums nozīmē tukšais kaps? Kaps simbolizē visu, no kā cilvēks baidās un no kā cenšas izbēgt. Savukārt bailes cilvēkā ģenerē ego-centrismu un uzticēšanās trūkumu. Jēzus nokāpa priekšellē, lai mūs aizvestu pie Dieva; viņš gāja pasludināt pestīšanu mirušajiem, kuri tur bija
(Sal. 1Pēt 3,19).
Evaņģēlija centrā ir fakts, ka Jēzus ieiet mūsu baiļu un mūsu posta bezdibenī. Tieši tur – šajā mūsu bezdibenī – sastopam Jēzu, kuram mēs katrs esam tik svarīgs un cieņas vērts, ka viņš par ikvienu no mums atdod savu dzīvību. Dievs ir ar cilvēku visur, pat vislielākajā, galīgajā nelaimē – mūsu nāvē. Viņš tur ir tāpēc, lai mūs no tās glābtu. Jo bez Jēzus augšāmcelšanās cilvēka galīgais liktenis būtu vien kaps ar visu tā traģismu. Sv. Pāvils vēstulē kolosiešiem mudina mūs meklēt to, kas augšā, nevis to, kas zemē
(sal. Kol 3,2)
, tāpēc nemeklēsim ne tukšo kapu, ne arī to, kas uz zemes. Protams, Jeruzalemē tiešām Jēzus kaps ir tukšs, un katrs var tajā ieiet un pārliecināties. Taču meklēsim To, kas augšā – debesīs, meklēsim pašu Kristu, nevis tukšo kapu. Koncentrēsim savu uzmanību uz to, kas pārsniedz laicīgo realitāti. Pacelsim savu sirdi pie Dieva. Sv. Komūnijā pieņemam dzīvu un patiesu Jēzu Kristu. Lūgsim, lai Viņš nemitīgi mūs sargā un aizved reiz arī mūs augšāmcelšanās godībā, jo viņš ir augšāmcēlies, patiesi augšāmcēlies! Alleluja! Amen.
Jānis BULIS,
Rēzeknes-Aglonas diecēzes bīskaps
2024. gada
Kunga Augšāmcelšanās svinībās
Komentāri