– Jūs teicāt, ka pašreizējās domes nopelni ir acīmredzami – jauni objekti, saremontētas ielas. Es gribētu jums oponēt – viss, kas uzbūvēts Rēzeknē, ir izdarīts, galvenokārt pateicoties dažādu Eiropas fondu finansējumam. Ja nebūtu šīs naudas, nebūtu arī pilsētas attīstības. Arī citās Latvijas pilsētās ir notikušas pārmaiņas. Tātad tas nav Rēzeknes unikālās domes nopelns, bet gan attīstībai pieejamie līdzekļi. Par pilsētas attīstības prioritārajiem virzieniem ir kļuvis sports un tūrisms. Uzbūvēti daudzi sporta objekti: Olimpiskais centrs ar ledus arēnu, futbola laukumu un atklātais baseins, piepūšamā futbola halle, stadions un tenisa korts. Tagad ir izremontēts arī Sporta nams (bijušais “Celtnieks”), kur ieguldīti vairāki miljoni eiro. Varētu dzīvot un priecāties, taču neviens negrib ņemt šo objektu nomā. Varbūt tad tas nav nemaz tik vajadzīgs? Bet domes lēmums iekasēt no vecākiem maksu par nodarbībām Bērnu un jauniešu sporta skolā… Ar vienu roku dodat, ar otru ņemat. Lēta un pieejama slidotava stadionā vairs nedarbojas, sak, nāciet uz ledus halli. Taču ne visiem šī halle ir pa kabatai.
– Tagad to var atļauties daudzi. Jāsaprot, ka jebkurš pakalpojums maksā naudu. Jautājums ir, kā šis pakalpojums tiek apmaksāts – no pašvaldības līdzekļiem vai ģimenes budžeta. Lai nodrošinātu sporta nodarbību pieejamību, jāīsteno infrastruktūras projekti. Mēs to darām, piesaistot struktūrfondu finansējumu, meklējam arī citus līdzekļus ārpus Eiropas fondiem. Viss, kas ir izdarīts, ir pašvaldības administrācijas nopelns. Arī citās pašvaldībās situācija ir līdzīga. Dažām pašvaldībām ir lobiji valdībā. Bet, lai pretendētu uz struktūrfondu līdzekļiem, ir ļoti labi jāsagatavo projekti. Viens no piemēriem, kas aktuāls Latgalei, – 47 miljoni eiro piešķirti speciālā atbalsta programmai, kas paredz industriālo zonu attīstību. Tikai Rēzeknē ir jau praktiski gatavs projekts, kas nepieciešams šīs programmas līdzekļu apguvei. Mūsu industriālā zona ir Noliktavu ielā. Mēs varam pretendēt uz naudas saņemšanu, bet citas pašvaldības, kurām tāda plāna nav, nevar. 14 gadu garumā mums bija tā priekšrocība, ka mēs jau iepriekš centāmies uzminēt, kādās programmās būs pieejams finansējums, un maksimāli centāmies izmantot šos resursus. Tagad mēs redzam rezultātus pilsētas ielās, tur, kur vēl nesen valdīja pagrimums. Mums ir gandrīz sakārtotas ielas. Dažām ielām gan vēl nepieciešams remonts, taču to vairs nav daudz. Turklāt ir sagatavoti to rekonstrukcijas projekti (piemēram, Liepu ielas). Atgādināšu, ka valstī ir dziļa finansiālā krīze, tā nav tikai Rēzeknes pašvaldības problēma. Pastāv risks, ka mēs pārsniegsim Latvijas valsts parāda apkalpošanas trīs procentu robežu, t. i., kredītu apkalpošanas maksa būs lielāka nekā 3 % IKP, bet tas samazinās valsts finanšu reitingu, radīs kredītprocentu palielināšanos. Turklāt visā Eiropā tie paliks iepriekšējā līmenī vai pat samazināsies, bet pie mums – palielināsies. Un tas būs papildu finansiālais slogs pašvaldībām. Tāpēc mēs tagad objektīvi nevaram cerēt uz labu dzīvi. Visi ministri, ar kuriem mēs esam tikušies, tā arī saka: “Mums nav zāļu pret šo situāciju. Mēs nezinām, ko darīt.” Bet mēs Rēzeknē zinām.
Komentāri