Visi pārsvarā svin Līgo svētkus, protams, mana ģimene arī, bet mūsu ķirsītis uz kūciņas ir tieši nākamā diena – Jāņi. Varbūt tāpēc, ka manā ģimenē ir daudz Jāņu, tomēr man šķiet, ka šim pasākumam ir cits “sāls”. Līgo naktī, kad tiek sagaidīts miglā tītais Jāņu saullēkts, netiek pieļauts, ka īpašā svētku uguns nodziest. Kaut nedaudz kvēlojoša ugunskura vieta vienmēr ir palikusi, lai Jāņu dienā to atdzīvinātu un liktu iekšā iepriekšējā gada skaistās galvas rotas – vainagus. Pērnie vainagi ir obligāti jāsadedzina, lai atbrīvotos no visa vecā, tumšā, kas piedzīvots pagājušajā gadā, lai atstātu to ārpus sevis. Tā mēs noslēdzam arī gada ciklu. Vainagi glabājas pie vecmammas siena šķūnī, ko būvēja pats tradīcijas aizsācējs vectēvs Jānis. Vecmamma uzskata, ka tur joprojām mīt vectēva gars, kas sargā vainagus, un tie kļūst par mūsu nākamā gada svētību. Kopā mums sanāk pāri divdesmit vainagiem.
mans vectēvs bija jānis…
Ir lietas, vietas, notikumi un darbības, kas vijas cauri gadiem un, laikam ritot, kļūst arvien vērtīgākas. Kaut kas tiek pievienots, kaut kas tiek piemirsts, bet joprojām pats kodols ir ar nemainīgu vērtību. Mans vectēvs bija Jānis, mans tētis ir Jānis, krusttēvs ir Jānis, un man pašam arī otrais vārds ir Jānis. Tā ir vienkārši sakritība, toties Jāņu svinēšana ir apzināta darbība, kas nu jau manā ģimenē ir tradīcija.
Komentāri