Viņa ir dzimusi Sibīrijā. Kad ģimene – mamma ar tēti, vecmamma un divus gadus vecākā māsiņa – atgriezās Rēzeknē, Regīnai bija vien pusotrs gadiņš. Skaidrs, ka tik mazs bērniņš nevar atcerēties Sibīrijā redzēto, izjusto, bet tuvinieku stāstītais – cik nu viņi uzdrīkstējās par represijām runāt savā starpā, jo padomju gados šī tēma bija tabu, – kā graudiņi sakrājušies atmiņas apcirkņos.
Savu darba mūžu Regīna Semjonova veltījusi izglītībai – Rēzeknes novada pašvaldības Izglītības pārvaldē viņa nostrādāja 36 gadus kā metodiķe un inspektore, darba mūžā piedzīvojot kādu 26–27 izglītības ministru nomaiņu. Paralēli bijis arī pedagoģes darbs novada skolās, 6. vidusskolā, pasniedzot latviešu valodu krievu skolās.
“Ziniet, man nepatīk, ka 25. marta un 14. jūnija piemiņas dienas ir kļuvušas kā tādas kampaņas – paskatāmies televīzijā, kādi kur piemiņas pasākumi notiek, un pēc tam viss, – klusums. Bet tie represētie cilvēki pakāpeniski aiziet mūžībā. Pagājušajā gadā vien nomira ap tūkstoš cilvēku, kuri bija šo traģisko notikumu liecinieki. Šobrīd Latvijā palikuši kādi astoņi tūkstoši represēto, pārsvarā tādi, kuri piedzima Sibīrijā, tādi kā es. Tāpēc ir jārunā ar represētajiem, jāpieraksta viņu teiktais. Jāfilmē. Viņi ir dzīvā relikvija. Sabiedrībai ir jāzina šo cilvēku dzīvesstāsti. Tie, kuri vēl dzīvi, var pastāstīt vērtīgu informāciju. Tagad jāķer šī iespēja, jo mēs pēdējie liecinieki paliekam. Viss – aiz mums nebūs neviena,” saka Regīna Semjonova.
Viņi satikās Sibīrijā
“Mana dzimtā valoda ir krievu, jo mamma ir ukrainiete. Mamma ar tēti apprecējās izsūtījumā Sibīrijā. Mamma Omskas apgabalā bija nonākusi vēl pirms kara,” Regīna Semjonova uzsāk savu stāstījumu par ģimeni. “Tas bija 1939. vai 1940. gads, kad mammas lielā ģimene, kur auga seši bērni, aizbrauca meklēt brīvās zemes. Pirms tam viņi dzīvoja pilsētā kādus 100 km uz austrumu pusi no Kijivas. Ģimene pārdeva māju un aizbrauca uz Sibīriju, kur atrast zemi, lai varētu uzcelt māju. Taču viņi neatrada to, ko gribēja, tur kaut kas viņiem nepatika, un viņi jau grasījās atgriezties atpakaļ Ukrainā, bet tad sākās karš. Viņi iestrēga Sibīrijā. No ģimenes karā paņēma mammas tēvu, vecāko brāli, kurš krita netālu no Latvijas, Veļikije Luki apkaimē, otrs brālis arī nezināmā vietā pazuda. Mana mamma Ņina Martiņenko dzīvoja Omskas apgabala Poltavkas rajona Prostakovkas sādžā. Un tad 1949. gadā šurp tika atvesti represētie latvieši. Mamma stāstīja, ka izsūtītie bija ceļā nomocīti, nerunīgi. Viņai bija to ļoti žēl… Poltavkas rajonā, cik esmu pētījusi, daudzi represētie nonāca no Rēzeknes rajona. Represētajiem katru dienu vajadzēja reģistrēties, ja cilvēks no rīta nepiereģistrējās, viņu gaidīja sods. Tētis Vitālijs Batņa bija izsūtīts kopā ar savu mammu – manu vecmammu Malvīni. Viņi pirms izvešanas dzīvoja Kaunatas pagasta Sprestišķos trijatā, kopā ar vecāko brāli Zigismundu. Izvešanas laikā Zigismunda Batņas nebija mājās, bija kaut kur aizskrējis. Tētis bija jaunākais dēls. Mamma varēja izstāstīt tikai to, ko redzēja savām acīm, kādi tie izsūtītie bija, ko darīja. Mamma stāstīja, ka represētajiem likuši rakt zemļankas dzīvošanai, bet viņi nesaprata, domāja, ka varbūt kaps te būs uzreiz… Jo viņi bija ļoti nomocīti. Tētis vispār tēmu par izvešanu neskāra. Viņam bija bail par to runāt… Cik mēs ar māsu iztaujājām viņu, gan ar humoru, gan tā, gan šitā – nekā nestāstīja. Un tagad strādājot represēto apvienībā, tiekoties ar represētajiem, ciemojoties pie viņiem mājās, arī redzu, ka tās bailes vairākumam saglabājušās. Tētis ar mammu apprecējās, bet vecmammai ļoti nepatika mana mamma, jo nebija latviete… Kad 1953. gada 25. decembrī piedzima mana māsa Marija, vecmamma gan uzreiz teica, ka bērns ir mūsējais. Marija tiešām ļoti līdzīga tēva dzimtai. Es piedzimu 1955. gada 5. maijā. Mani nosauca par Reņu, bet man šis vārds ļoti nepatika. Vēlākos gados aizsūtīju pieprasījumu uz Sibīriju, lai nomaina pret vārdu Regīna. Jā, man atsūtīja dokumentus uz Regīnas vārda. Vecmamma Malvīne mūs kristīja Rēzeknē sarkanajā baznīcā. Tad vēl nebija viadukta, gājām pāri dzelzceļam. Atceros, kā vecmamma tirgū nopirka bumbieri un to iedeva Marijai. Man nē, jo nebiju līdzīga viņas dzimtai. Bet māsa man atdeva bumbieri. Vecmammai bija savi uzskati. Mamma teica: “Zini, meitiņ, ja es kaut vienu sliktu vārdu par vecmammu tur būtu pateikusi, viņa pazustu uzreiz tajā pašā dienā, tajā pašā stundā. Viņu aizvestu uz taigu, un viss, neviens nezinātu, kur cilvēks palika. Tādi gadījumi bija, mēs pat nezinājām, par ko un kā. Bet taigā cilvēku lāči vai vilki apēd…” No Sibīrijas uz Rēzekni atbraucām 1956. gada decembrī, kad man bija pusotrs gadiņš. Līdz šim nesaprotu, kā mūs baroja, kā bija ar autiņiem. Kad atbraucām, mēs ar māsu bijām trīs mēnešus slimnīcā, slimojām.”
Šausmas
“Vai mamma jums stāstīja par ēšanu?” jautāju. “Zāli ēda. Mamma teica, ka kārums bija kartupeļu miziņas. Vārīja balandu viru, jo cita nekā nebija. Jautāju: kā tad viņa mūs baroja? Mamma piestrādāja virtuvē. Mums kaut ko pa kluso atnesa, kādu gabaliņu kartupeļa noslēpa apģērbā, baidījās, ka saķers. Ēda to, kas bija pļavā. Vēl viņa stāstīja, ka vietējie nebija pieraduši neko stādīt vai sēt dārzā. Kad latvieši atbraukuši, kāda sieviete iemainīja spaini kartupeļu pret austo vilnas segu. Vietējie bija ļoti izbrīnīti par tādu skaistumu. Vietējie neprata arī adīt, represētie adīja. Mamma stāstīja, ka, ieraugot tīrumā kādu vārpiņu, ja tur bija kaut pieci graudiņi, to ātri, ātri paslēpa kabatā, bet tad paslepus tos graudiņus apēda, lai būtu spēks. Ziemas bija aukstas. Represētie sākumā dzīvoja zemļankās, pēc tam viņi paši būvēja mājiņas, to sienas veidojot no govs mēsliem, māla. Dzirdēju arī stāstus, kā izsūtītie tika vesti vagonos… Bērni, lieli un mazi, vīrieši un sievietes, apmēram 60 cilvēku bija vienā vagonā, un spainis dabisko vajadzību nokārtošanai pa vidu vagonam… Varat iedomāties tādu situāciju? Kādai sievietei ceļā nomira zīdainītis, to izmeta pa vilciena logu, jo vilciens nevarēja apstāties. Mammai tētis vienreiz stāstījis, ka kāda sieviete savu septiņus gadus veco puisīti uzcēla visaugstākajā lāvā. Pēc kāda laika tas bērns sāka bļaut. Viņa māte nevarēja saprast, kas par lietu. Izrādījās, ka puikam blakus uz lāvas gulēja kāds pusaudzis, kurš nomira… Visu ceļu mirušais atradās līdzās, sāka smirdēt… Tās ir šausmas, kas tur darījās… Tie ir tādi vēstures kadri, akcenti, kas uzdzen zosādu uzreiz…” stāsta Regīna Semjonova.
Atklātais noslēpums
“Ar meitu Elīnu Latvijas Valsts arhīvā pavadījām trīs stundas, lasot dokumentus saistībā ar mūsu ģimenes represijām. Pēc tam mēs pusi dienas nevarējām runāt, pārdzīvojot uzzināto. Šoks bija par to, ka pret Zigismundu Batņu ierosinātajā lietā bija teikts, ka viņš ir legalizētais bandīts. Zigismunds mums to nebija teicis, un droši vien arī pats nezināja par to. Kāpēc viņš ir bandīts? Lietā bija teikts, ka tad, kad Latvijā ienāca okupanti, viņš negribēja iet dienēt padomju armijā, bet piedalījās kaut kādos prettiesiskos pasākumos, ka iestājies bandītu grupā, ka ņēmis dalību teroristiskās darbībās un piekopj antipadomisku aģitāciju. Dokumentā bija rakstīts, ka izvešanai paņemts mans tēvs un vecmamma, jo Zigismunds tajā brīdī bija izbēdzis. Izrādās, pavēle represēt tēva brāli bija parakstīta pirms mēneša – 1949. gada 25. februārī. Pēc tam Zigismunds Batņa rakstīja vēstules tā laika varai, lūdzot atbrīvot māti. 1955. gada 25. jūlijā viņš rakstīja Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidija priekšsēdētājam b. Ozoliņam šāda satura lūgumu:
“Mana māte Batņa Malvīne Andreja m., dzim. 1884. g., kopā ar manu brāli, t. i., viņas otru dēlu Batņu Vitāliju Kārļa d., dzim. 1928. g., tika izvesti 1949. gadā uz Omskas apgabala Poltavkas rajonu.
Mana māte, izvestā Batņa Malvīne, slimo ar sirdi un reimatismu, sakarā ar ko Sibīrijas klimats vēl vairāk pasliktina viņas veselību. Izvestais brālis Batņa Vitālijs ir precējies, un viņa ģimene sastāv no sievas un diviem mazgadīgiem bērniem. Viņa sieva nekur nestrādā, jo māte, izvestā Batņa Malvīne, slimības un vecuma dēļ nav spējīga palikt pie bērniem, sakarā ar ko mans izvestais brālis Batņa Vitālijs nav spējīgs māti uzturēt un apgādāt.
Es strādāju kā šoferis Rēzeknes “Glavseļhozsnobā” ar vidējo izpeļņas likmi 800 rbļ. mēnesī un esmu apgādāts ar komunālo dzīvokli 30 kv.m. Dzīvoju viens, jo neesmu precējies.
Uz teiktā pamata lūdzu Jūsu gādību par atļauju manai 1949. g. izvestajai mātei Batņai Malvīnei Andreja m., dzim. 1884. g., atgriezties dzimtenē, t. i., Latvijas PSR, uz pastāvīgu dzīves vietu Rēzeknē.”
Arī Malvīne Batņa nesēdēja rokas klēpī salikusi, arī viņa rakstīja iesniegumu, tikai Latvijas PSR Ministru Padomes priekšsēdētājam Vilim Lācim, lūdzot viņai atgriezties Latvijā. 1955. gada 19. jūlija iesniegumā Malvīne skaidroja, ka izvešanas brīdī viņai nav bijusi liela saimniecība, tikai septiņi hektāri zemes, viena govs un viens zirgs. Lūgumā viņa uzsvēra, ka viņi kļūdaini tika izvesti, ka dēls Zigismunds bija tiesāts tikai par huligānismu un ka viņa raksta jau otru lūgumu. Tādu cilvēku, kurus nevajadzēja izvest, bija ļoti daudz. Veda tos, kuri bija uz vietas. Bet atbrīvoja 1956. gada decembrī, kad iznāca likums. Kad viņi atbrauca uz dzimteni, viņiem vajadzēja meklēt, kur strādāt, bet tie, kuri viņus aizsūtīja, bija šeit uz vietas, strādāja orgānos. Tad kādās bailēs represētie cilvēki te dzīvojuši?… Viļa Lāča vārds daudz kur figurē dokumentos, un cik daudz laika pagāja, lai represētos reabilitētu. 1990. gada jūnijā izsūtīšana tika atzīta par nelikumīgu, tētis ieguva politiski represētā statusu. Malvīne Batņa mirusi 1976. gadā, tētis – 2000. gadā, mamma – 2017. gadā. Bet tajā dienā, kad tētis nomira, viņš man bija teicis, lai uz galda atrodu aploksni. Izrādījās, tā bija no Krājbankas atsūtīta vēstule, kur bija ziņots, ka viņam kā represētajam pienākas kompensācija 610 latu. Ar to vēstuli pēc tam aizgāju uz Krājbanku. Tur pateica, ka, tā kā tētis ir miris, naudu nevar izsniegt. Tā nauda pazuda. Bet tētis šo vēstuli gaidīja ļoti, ļoti ilgus gadus. Un cik represēto nesagaidīja? Kam šī nauda palika? Valstij? Zigismunds Batņa nomira pēc tēta 10 gadus vēlāk. Zigismunds bija labs cilvēks, sirsnīgs, palīdzēja, kad mamma ar tēti atgriezās no Sibīrijas. Atceros, ka mammai bija problēmas ar veselību, viņš veda viņu pie kāda ārsta uz Rīgu, jo bija šoferis. Varbūt kādi sirdsapziņas pārmetumi viņam arī bija… Mans pienākums ir stāstīt, lai sabiedrība zinātu vēsturi, lai saprastu arī, kas notiek pašlaik, jo tagad tauta tik ļoti sašķelta. Uzskatu, ka mūsu politiķi nevar pat iedomāties, cik tas ir bīstami,” saka Regīna.
Par represēto biedrību
Latvijas Politiski represēto apvienības Rēzeknes nodaļa savu mājvietu radusi Atbrīvošanas alejā 93A. Regīna Semjonova pastāstīja, ka Rēzeknē pašlaik ir 73 vai 74 politiski represētās personas, bet Rēzeknes novadā – 67 vai 68. Biedri iespēju robežās (ne vienmēr veselība to ļauj) piedalās piemiņas pasākumos. Sevišķi sirsnīgs pasākums šogad bijis Latgales Kultūrvēstures muzejā, kur represēto atmiņu stāsti klausītāju acīs raisīja asaras. Katru gadu augusta sākumā Ikšķilē notiek Latvijas politiski represēto personu salidojums, ko rīko biedrība “Latvijas Politiski represēto apvienība” sadarbībā ar Ogres novada pašvaldību. Tā ir vienīgā reize gadā, kad no visiem Latvijas novadiem kopā sabrauc likteņbiedri – politiski represētie. “Pērn augustā salidojumā Rēzeknes nodaļas represētie, sākoties pasākumam, ienesa karogu. Pasākumā parasti piedalās arī Valsts prezidents. Kad represētajiem ir jubileja, mēs viņus apsveicam, cik nu tā rocība ļauj,” saka Regīna Semjonova. Paldies par sarunu! Lai stipra veselība!
Aija MIKELE-STRUŠELE
AUTORES foto un foto no Regīnas SEMJONOVAS albuma
Komentāri