Tad no Latvijas uz Sibīriju izsūtīja ap 42 tūkstošiem cilvēku. Tajā dienā 13 624 ģimenēm dzīve krasi mainījās – tika pārvilkta trekna svītra visām iecerēm, iesāktajiem darbiem, tika zaudētas mājas un iedzīve, zaudēta dzimtene. Daudzi nemaz neatgriezās no Sibīrijas…
1949. gada 25. martā represēto vidū bija arī Peirāgu ģimene no Pušas pagasta Peirāgiem. Tā ir manas mammas Valentīnas ģimene. Kad ģimene tika izvesta, viņai bija tikai divi gadiņi…
Par 1949. gada represijām ģimenē netika atklāti runāts, tikai atceros, ka reizēm bērnībā abas vecmammas, abas Teklas (mammas māte un tēva māte) kaut ko runāja par badu, par aukstumu un dziļiem sniegiem. Sibīrijas vārds, protams, netika pieminēts.
Par deportācijām pirmoreiz uzzināju astoņdesmito gadu beigās. Nāca Atmoda, un viss savulaik slēptais pamazām nāca gaismā. Neatceros, kurš tas bija gads, bet ar vectēvu Vladislavu Peirāgu un vēl citiem radiem apmeklējām pasākumu Rēzeknes novada pašvaldības lielajā zālē, kas bija pilna jo pilna ar cilvēkiem – represētajiem. Bija 25. marts, piemiņas diena.
Tagad, kad rakstu par mammas dzimtu, par represijām, vairs nav neviena, kuram pajautāt par to laiku, noprecizēt kādu detaļu. Taču arī tad, kad vēl šai saulē bija tante, mammas māsa, uz jautājumiem par Sibīriju parasti skanēja atbilde: “Es neko neatceros.” Acīmredzot pārāk smagas laikam ir bijušas atmiņas, lai par tām runātu.
Daudz vairāk ir stāstījusi vecmamma Tekla Peirāga, taču, jo vairāk pētu šo tēmu, jo vairāk saprotu – daudz kas ir noklusēts, nepateikts… Joprojām palicis daudz neatbildētu jautājumu…
REIZ BIJA KUPLA ĢIMENE
Pušas pagasta Peirāgos dzīvoja Peirāgu ģimene: mani vecvecvecāki Antons un Marija (saukta par Mōriņu). Ģimenē auga trīs dēli – Vladislavs (mans vectēvs), Staņislavs un Eduards. Divas meitas bija mirušas maziņas, vecākajai meitai Adelei bija jau sava ģimene. 1942. gada februārī Vladislavs apprecējās ar Teklu (tolaik Siņavsku). Divi jaunākie dēli traģiski gāja bojā 1945. gadā pēc kara. Vecmamma stāstīja, ka tad, kad ieraudzīja sētas pagalmā nākam apbruņotus vīrus ar ieročiem, visi trīs brāļi nobijušies un paslēpušies pagrabā zem grīdas. Skaidrs, ka viss ticis pārmeklēts, un, kad atklāja, ka viņi slēpjas pagrabā, padomju karavīri tur iemeta granātu. Staņislavs un Eduards gāja bojā, bet Vladislavu kontuzēja. Vladislava un Teklas ģimenē piedzima divas meitas – Marija (1945. gadā) un Valentīna (1947. gadā). Izvešanas brīdī Tekla gaidīja trešo bērniņu – Sibīrijā piedzima puisītis, taču viņš pēc mēneša nomira no bada. Vecmamma tik reiz bija ieminējusies, ka varbūt bērnam nevajadzēja dot Staņislava vārdu, jo tāpat sauca arī kritušo Vladislava brāli. Kāds tad bija 1949. gada 25. marts? Iepriekšējā dienā, 24. martā, Antons Peirāgs uz Maltu nomaksāt valsts nodevu bija aizvedis gaļu un sviestu. Maizes klaips arī gāja uz beigām, bet jaunās maizes cepšana bija atlikta uz nedēļas sākumu. Svētdien, kad lieli baznīcas svētki, taču necepsi maizi. Tajā dienā Mōriņa bija aizgājusi ciemos pie radiem uz Kaževņu, visi pārējie bija mājās. Un tad pagalmā iebrauca pieci miliči, kā teica vecmamma. Pateica, ka piecpadsmit minūšu laikā jābūt gataviem. Uztraukums un bailes bijušas tik lielas, ka viss kritis no rokām laukā, nezināja, ko ņemt līdzi. Kāds aizbrauca pakaļ Mōriņai. Kāds milicis paķēris uz plīts izvārījušos kartupeļu podu, tos nokāsis un ielicis maisā, teikdams, ka ceļā noderēs. Tad ģimene tika iesēdināta kravas mašīnā un aizvesta uz Dorotpoles ciema padomi, tur tika paņemta Šņukutu ģimene. Braucot uz Maltu, mašīna pēkšņi apstājās pusceļā, mežā. Visi sākuši raudāt, jo domājuši, ka tūlīt pat mežā visi tiks nošauti. Taču mašīna turpināja ceļu līdz Maltas dzelzceļa stacijai. Lopu vagonos brauca divas nedēļas. Vecmamma atminējās, ka viņiem nemaz netika teikts, uz kurieni viņus vedīs. Par antisanitārajiem apstākļiem vilciena vagonā, par to, kāda atmosfēra valdījusi, vecmamma nestāstīja. Pirmā apmešanās vieta bija Čkalova kolhozs Omskas apgabala Isiļkulas rajonā. Tur Peirāgu ģimene nodzīvoja līdz 1949. gada novembrim. Ģimene bija izmitināta pie kādas vāciešu ģimenes mājā, kas bija būvēta no koka, velēnām un govju mēsliem. Atvestajiem bija ierādīts istabas viens kakts. Ēst nebija ko. Reizēm vietējie, tatāri, esot iedevuši kādu kāpostu bļodu. Ēda arī “žmigu” – samaltus, sālītus kukurūzas atkritumus. Līdzpaņemtās mantas – austie dvieļi un citi rokdarbi, kāds apģērba gabals – pamazām tika mainīti pret kaut ko ēdamu. Ģimenes darbaspējīgie strādāja pie graudiem, tos veda ar vēršiem. Tekla ganīja teļus. Pēc tam ģimenei lika pārcelties. Ar mašīnām represētie tika aizvesti līdz Irtišas upei, kur ar prāmi brauca četras dienas. Gulēja turpat uz klāja, rudens tad bija silts. Kad izkāpa krastā, represētie ar traktoriem tika aizgādāti uz Omskas apgabala Tevrizas rajona 17. kvartālu. Tur visus gaidīja meža darbi… Gaidīja taigas koki. Represētie dzīvoja divās milzīgās barakās, gulēja uz lāvām. Barakā atradās arī mazas krāsniņas, ar kurām apsildīja telpu. Gatavot kaut ko ēdamu gan sanāca maz, valdīja bads. Lai dabūtu kādus produktus, tika pārdoti visi labākie apģērba gabali. Bieži vien vienīgais ēdiens bija ugunskurā ceptas pīlādžogas. No barakas uz taigu gāzt kokus gāja septiņus kilometrus. Vladislavs meža darbos pirmajā mēnesī ar cirvi iecirta kājās. Skaidrs, ka viņš nebija nekāds strādātājs, arī Tekla par darbu mežā par pirmo mēnesi nesaņēma ne rubli. Sibīrijas ziemas bija ļoti aukstas. Labi, ka deva darba apģērbu – pufaikas, vatētās bikses, biezus cimdus un velteņus. Tad nomira vecvectēvs Antons. Vecmamma stāstīja, ka aiziešanas brīdī viņš sasaucis visu ģimeni sev apkārt, visus pārsvētījis, tad atlaidies un nomiris. 1950. gadā ģimenei atļāva būvēt savu mājiņu. Vladislavs prata visus celtniecības darbus. Lai cik neliela bija tā mājiņa, taču tā bija sava. Ar kādu ģimeni uz pusēm tika nopirkta govs, nu bija arī kāda piena lāse klāt. Vēlāk tika iegādāts pat sivēns. Kad nomira Staļins, sadzīves un darba apstākļi kļuva daudz vieglāki. Uz meža darbiem vairs nevajadzēja iet daudzos kilometrus, strādniekus aizveda ar mašīnām. 1956. gada martā pastniece atnesa pavēsti, ka Peirāgu ģimenei jābūt Tevrizā pie komandanta. Uz turieni Tekla un Vladislavs gāja kājām 19 km. Tur viņus gaidīja jaunums – komandants pateica, ka tagad Peirāgi ir brīvi un var braukt prom uz visām četrām debespusēm. Vladislavs tad pajautājis, vai drīkstot braukt uz mājām Latvijā. Jā, drīkst. Teklai acis bija pilnas ar asarām, taču raudāt no prieka komandantūrā viņa neuzdrošinājās. Tā nu sanāca, ka šī priecīgā ziņa tika saņemta tieši 25. martā, lai gan dokumenti par atbrīvošanu bija parakstīti 16. martā. Divas nedēļas pagāja, līdz tika sakārtoti vajadzīgie dokumenti. Vladislavs sarunāja mašīnu, kas viņus aizveda līdz Omskai. Vajadzējis šķērsot arī Irtišas upi, un te brauciens bijis visai nedrošs – automašīnas riteņi ledū griezās līdz pusei… Strauji nāca pavasaris. No Omskas ar vilcienu brauca līdz Maskavai, tad līdz Rēzeknei. Ar kravas taksi aizbrauca līdz Maltai, kur viņus sagaidīja Vladislava māsas vīrs Aleksis ar zirgu. Bija sācies jauns dzīves posms. * * *
Interesanti ir tas, ka ne vectēvs, ne vecmamma nekad nesūdzējās par dzīvi, nekad nebija izskanējuši kaut kādi pārmetumi, ka vainīgi ir tie vai citi, ka viņi tika deportēti. Kad jautāju, vai viņi zina, kurš varēja viņus ielikt šajos sarakstos, viņi neko neteica, arī neielaidās prātojumos. Tikai vienu reizi vecmammai paspruka, ka sarakstos esot bijusi cita ģimene.
Un vēl vecmamma vienmēr rūpējās, lai ledusskapis būtu pilns, lai vienmēr būtu pārtikas krājumi mājās. Kad nāca gavēnis, viņa to neievēroja, teikdama, ka Sibīrijā gavējusi septiņus garus gadus…
Aija MIKELE-STRUŠELE
FOTO no ģimenes albuma
“TĀS PUSES” STĀSTS
Strādājot par žurnālisti un tiekoties ar dažādiem cilvēkiem, reizēm “aizkadrā” paliek informācija, kas tajā brīdī nav nepieciešama konkrētā raksta sagatavošanai. Pirms pieciem gadiem, 2019. gada rudenī, intervēju kādu sievieti, kurai drīz vajadzēja būt 90 gadu jubilejai. Tik padzīvojušu cilvēku stāsti vienmēr ir interesanti, jo viņi ir vēstures notikumu liecinieki, reizēm dalībnieki. Tā bija arī šajā reizē.
Taču Venerandas stāsts (viņas uzvārdu šoreiz neminēšu) vistiešākajā veidā saistījās ar manas dzimtas – mammas un viņas vecāku – vēsturi. Klausoties Venerandas stāstījumā, neviļus radās sajūta, ka tas nav tikai stāsts par viņas dzīvi, bet gan sirdsapziņas izkratīšana, sava veida grēksūdze… Venerandas dzimtā puse ir Pušas pagasta Dorotpole.
Lūk, ko stāstīja Veneranda.
“Kad atnāca padomju vara, māte aizgāja pie tēva drauga, Lukjanska, kurš partogs bija, bet vēlāk jau arī kolhoza priekšsēdētājs. Viņš no kara bija atgriezies ar vienu kāju. Māte paprasīja, lai viņš kādu darbu iedod man. Sāku strādāt Dorotpoles ciema padomē par sekretāri. Tur nostrādāju līdz 1949. gada beigām. Ciema padomē pa vienam tika izsaukti saimnieki, viņiem jautāja: “Iesi kolhozā?” Izsauca tādu Franci Pitkēviču. Viņš atcirtis: “Ko es tur iešu? Badā mirt? Neiešu!” “Kur atrodas tavs dēls?” viņam jautājuši. “Esmu dēlu izaudzinājis, bet kur viņš ir tagad, kā lai to zinu?” Tajā laikā daudzi dezertieri vēl nebija izgājuši no meža. Tad pienāca 1949. gads. 24. marta naktī pie manis uz mājām atnāca viens krievu oficieris (viņš dzīvoja pie direktora Ribkinska, vēl viens oficieris – Dorotpolē pie Golubeva). Ribkinska māja atradās netālu no mūsējās. Šis oficieris tad pateica: “Rīt naktī jūs uzmodinās apbruņoti vīri, nebaidieties. Brauksi līdzi, kur viņi pateiks. Tikai līdzi paņem pildspalvu.” Atbildēju: “Labi.” Nākamajā naktī, jau 25. martā, tiešām pie mūsu mājas durvīm sāka klaudzināt. Māte sāka raudāt. Es viņai tad pateicu, ka mani neaiztiks. Aizveda mani uz Dorotpoles ciema padomi. Tur jau bija atvests Francis Pitkēvičs, tas, kurš iepriekš bija teicis, ka neies kolhozā. Viņš bija kopā ar visu ģimeni, sievu un bērniem. Tad skatos, ienāk vīrietis ar garu bārdu un gariem matiem, noskrandis tā, ka bail uz viņu bija paskatīties. Es viņu pazinu, tas bija Franča Pitkēviča dēls Leons. Leons teica: “Es nebiju mežā, nebiju nekāds bandīts. Bet es nozagu fotoaparātu. Gribēju tam cilvēkam atdot naudu par nozagto mantu. Naudu nopelnīju, bet tēvs to man atņēma, lai samaksātu nodokļus, un mani iespundēja šķūnī. Es tur dzīvoju zem siena blāķa. Māte man tikai atnesa maizes riku un pudeli piena naktī.” Karavīri lika Leonam un Francim Pitkēvičiem noģērbties. Leo-na apģērbu iznesa laukā un sadedzināja, tad Franča apģērbu atdeva Leonam. Leonu nepaņēma, bet pārējos Pitkēvičus aizsūtīja uz Sibīriju. Tad atveda Šņukutu ģimeni no Dorotpoles. Atceros, ka vienu no dēliem sauca Jāzeps, viņa tēva vārdu neatminos. Uz Šņukutu mājām aprakstīt mantas aizsūtīja skolotāju Trifonovu. Pēc tiem tika izvesta Višķeru ģimene no Dorotpoles. Es aprakstīju Višķeru mantas.
“Kur palika aprakstītā manta?”
“Es nezinu. Kad aprakstījām mantu, ar mani braukāja vēl viens, kas viņš tāds bija, nezinu. Uzvārdu nezinu. Es pierakstīju, kāda manta palikusi pēc represētajiem viņu mājās. Kad iegājām Višķeru mājā, tur man teica, ka zāģi nevajag aprakstīt, jo tas ir Bartkeviča zāģis. Teicu, labi. Tad pasauca Višķeru kaimiņu un pateica, ka viņam nāksies apsargāt Višķeru mantas, kamēr tās tiks paņemtas. Viņš atbildēja, ka nesargās. “Ak, nesargāsi? Tad taisies līdzi ar mums.” “Oi, nā, sorgōšu, sorgōšu,” kaimiņš uzreiz piekritis. Tādi nu tie laiki bija. Tad mēs aizbraucām uz Peirāgiem pēc Peirāgu ģimenes. Kad tur aizbraucām, mājās nebija saimnieces, viņa bija kaut kur izgājusi. Gaidījām viņu. Kad saimniece atnāca, pateica, lai taisās ceļam. Visi sāka ģērbties. Saimniece noņēma no sienas Dieva bildi, to noskūpstīja un ietina līdzi ņemšanai. Viens karavīrs ieraudzīja, ka uz plīts ir uzvārījies pods ar kartupeļiem. Viņš paķēra podu, nokāsa un kartupeļus sabēra maisā, sacīdams: “Берите с собой, пригодится.” (“Ņemiet līdzi, noderēs.”) Ļoti ātri savācās. Mazos bērniņus, divas meitenītes, noņēma no cepļa, kur viņas bija gulējušas, un ietina segās. Peirāgus sasēdināja kravas mašīnā ar bortiem un brezenta pārsegu. Kaut kur vēl bija sniegs, kā jau pavasarī. Es raudāju, nevarēju noskatīties, kā tos bērnus aizveda. Peirāgus aizveda, bet mēs sākām aprakstīt mantas. Domāju, ka šo ģimeni izveda nošauto dēlu Staņislava un Eduarda dēļ. Kāpēc viņus nošāva? Bija tā. Tajā dienā man vajadzēja iet uz ciema padomi pie Lukjanska. Taisījos ceļā, bet māte saka, ka uz ceļa stāv mašīna ar bruņotiem vīriem. Atbildēju, ka mani varbūt neviens neaiztiks. Ejot garām, viņiem pajautāju, vai drīkstu iet. “Mēs jūs neaizturam,” skanēja atbilde. Es aizgāju līdz krustojumam, tur, kur ceļš ved uz Peirāgiem, un dzirdu – uz to pusi norīb granātas sprādziens, tad sāka šaut karavīri, kas bija pie tās mašīnas. Viņi aizrāpoja prom, tad viņi tika pie Mačuļsku mājas. Mačuļska sievai paprasīja zirgu ar aizjūgu. Viņa atbildēja, ka zirgs ir, bet ne reizes nav jūgts. “Kā jūs iejūgsiet? Aizjūgu iedošu…” Zirgu karavīri iejūdza un aizveda prom divus nošautos padomju karavīrus. Izrādījās, ka no Guļinovas ciema Greidāns bija paņēmis granātu un metis uz šiem karavīriem. Divi bija gājuši bojā. Un tad karavīri kļuva zvērīgi. Viņi gāja pa visām mājām, meklēdami, kur kas slēpjas. Ieskrējuši arī Peirāgu mājā. Visi trīs dēli bija paslēpušies kartupeļu pagrabā, kas bija istabā zem grīdas. Tur viņi iemeta granātu. Vecākais dēls palika dzīvs, bet divi – pagalam. Staņislava un Eduarda līķus izvilka no pagraba un aizveda uz Dorotpoli, un nosvieda uz ceļa pie Beitāna mājām, arī netālu no mūsu mājām. Līķi tur dienu vai divas gulēja… Tas bija 1945. gadā pēc kara. Toreiz paziņoja, lai visi, kas slēpjas mežā, iet no tā laukā, ka nevienu neaiztiks. Tie, kuri gāja, tie izgāja, tie, kuri bija kaut ko izdarījuši, negāja laukā no meža.
“Vai represēto saraksti jau bija iepriekš zināmi?”
“Dorotpoles ciema padomē tādu sarakstu nebija, bet pie pagasta varas bija saraksts, ko izvedīs. Pagastā pie varas bija Čečotkins, šķiet, ka tāds bija uzvārds, no Krievijas viņš bija. Kas to lai zina, kas represēto sarakstus izveidoja — Čečotkins vai vietējie. Nezinu. Veda vainīgus un nevainīgus. Bagātākie palika, neizveda. Peirāgos nekā bagāta nebija. Viena nabadzība bija. Bet kas gan kara laikā un pēc kara dzīvoja bagāti? Nodevas valstij vajadzēja maksāt, nodot visu ko – gaļu, pienu, vilnu… Es līdz 1949. gadam nostrādāju Dorotpoles ciema padomē, tad vienu gadu komjaunatnes komitejā, tad sešus gadus nostrādāju partijas komitejā par instruktori Maltā…” Saprotams, ka Veneranda varēja pastāstīt daudz, daudz vairāk, taču arī šīs skopās atmiņas ir ieskicējušas tā laika dramatiskumu…
NO PUŠAS PAGASTA IZVESTIE
Latvijas Valsts arhīva materiālos teikts, ka 1949. gada 25. martā no Rēzeknes apriņķa Andrupenes pagasta tika izvesti 114 cilvēki. Jāuzsver, ka laika gaitā Rēzeknes novada pašvaldības administratīvā teritorija ir mainījusies. 1936. gadā Rēzeknes apriņķī ietilpa 19 pagasti – Andrupenes, Atašienes, Barkavas, Bērzgales, Bukmuižas, Dricēnu, Gaigalavas, Kaunatas, Makašēnu, Maltas, Ozolmuižas, Rēznas, Ružinas, Sakstagala, Silajāņu, Stirnienes, Varakļānu, Vidsmuižas un Viļānu. 1949. gada 31. decembrī Rēzeknes apriņķis tika sadalīts rajonos (Dagdas, Maltas, Varakļānu, Kārsavas, Rēzeknes, Viļānu un Preiļu) un daļa pagastu un ciema padomju tiek pievienotas citiem rajoniem. Šajā rakstā nepārskaitīšu visus Andrupenes pagasta represētos, bet vien tos, kuru dzīvesvieta atbilst tagadējai Rēzeknes novada teritorijai, – Pušas pagasta represētos.
Uz Omskas apgabala Isiļkulas rajonu izvestie no Loču sādžas:
Babris Aleksandrina Antona m. (dz. 1922. g.), Babris Antons Aloiza d (dz. 1887. g.), Babris Francis Antona d. (dz. 1924. g.);
no Liuku sādžas:
Čubars Boļeslavs Boļeslava d. (dz. 1930. g.), Čubars Boļeslavs Donāta d. (dz. 1891. g.), Čubars Jāzeps Boļeslava d. (dz. 1927. g), Čubars Valentīna Ambrozija m. (dz. 1901); Kokins Elizabete Ivana m. (dz. 1889. g.), Kokins Ādolfs Donāta d. (dz. 1939. g.), Kokins Ērika Donāta m. (dz. 1945. g.), Kokins Juzefa Vaclava m. (dz. 1911. g.), Kokins Karolīna Franča m. (dz. 1880. g.), Kokins Pēteris Pētera d. (dz. 1908. g.), Kokins Viktors Donāta d. (dz. 1908. g.); Samusa Helēna Staņislava m. (dz. 1887. g.); Sivgals Ignāts Matveja d. (dz. 1893. g.);
no Gulinovas sādžas:
Greidāns Virgīnija Geronima m. (dz. 1899. g.);
no Peirāgu sādžas:
Peirāgs Antons Kārļa d. (dz. 1881. g.), Peirāgs Marija Aloiza m. (dz. 1882. g.), Peirāgs Marija Vladislava m. (dz. 1945. g.), Peirāgs Tekla Augusta m. (dz. 1945. g.), Peirāgs Valentīna Vladislava m. (dz. 1947. g.), Peirāgs Vladislavs Antona d. (dz. 1913. g.);
no Kristceļnīku sādžas:
Pelsis Emīlija Antona m. (dz. 1944. g.), Pelsis Leonora Aleksandra m. (dz. 1924. g.), Pelsis Antons Staņislava d. (dz. 1915. g.) – uz Omskas apgabala Tevrizas rajonu;
no Dorotpoles sādžas:
Pitkēvičs Antons Franča d. (dz. 1924. g.), Pitkēvičs Francis Franča d. (dz. 1894. g.), Pitkēvičs Monika Franča m. (dz. 1935. g.), Pitkēvičs Solomeja Antona m. (dz. 1903. g.), Pitkēvičs Staņislava Franča m. (dz. 1938. g.); Šņukuts Donats Pētera d. (dz. 1931. g.), Šņukuts Jāzeps Pētera d. (dz. 1921. g.), Šņukuts Jūlija Antona m. (dz. 1896. g.), Šņukuts Kazimirs Pētera d. (dz. 1929. g.), Šņukuts Matilde Pētera m. (dz. 1938. g.), Šņukuts Pēteris Franča d. (dz. 1892. g.); Višķeris Marija Pētera m. (dz. 1927. g.), Višķeris Pēteris Andreja d. (dz. 1899. g.), Višķeris Praskovja Tihona m. (dz. 1888. g.).
no Zambaru sādžas:
Rinkevičs Donats Franča d. (dz. 1899. g.), Rinkevičs Jānis Donata d. (dz. 1931. g.), Rinkevičs Konstantīns Donāta d. (dz. 1925. g.), Rinkevičs Pēteris Donata d. (dz. 1922. g.).
Aicinājums lasītājiem!
Ja jūsu dzimtā ir vai bijuši 1949. gada 25. marta deportācijas pārcietušie, sazinieties, lūdzu, ar “Rēzeknes Vēstu” redakciju. Laikraksta lappusēs turpināsim stāstīt arī par citām ģimenēm, kas izgājušas šo smago deportāciju ceļu.
Aija MIKELE-STRUŠELE
Komentāri