– Kā viss sākās? Kā tika veidots muzejs?
– Muzejs darbojas piecus gadus, bet ar skulptūru es nodarbojos astoņus gadus. Pirms astoņiem gadiem no mopēdu un motociklu detaļām, kas kopš bērnības atradās manā garāžā, es izveidoju pirmo skulptūru. Kādā brīdī ieraudzīju, ka šo detaļu ir pārāk daudz, un sāku domāt, ko ar tām darīt. Man radās doma veidot no tām skulptūras, kā no puzlēm. 2016. gadā izveidoju pirmo darbu – vērsi. Tā sagadījās, ka Preiļu leļļu festivāla rīkotājs uzaicināja mani uz šo festivālu. Tur es ieguvu skatītāju simpātiju balvu. Redzēju, ka cilvēkiem tas patīk, ka tas kādu iedvesmo, un sapratu, ka varu un gribu radīt tādus objektus, rādīt tos citiem, dalīties un mainīties ar radošajām emocijām, veidot no detaļām dažādus objektus – skulptūras. Darbā man palīdz dzīves pieredze. Es savos darbos pūlos parādīt to, kas man patīk, kas nepatīk, atainot pārdzīvojumus, notikumus, vērojumus. Daudzi radoši cilvēki sacer mūziku, rada filmas, zīmē utt., bet es visas savas emocijas izstāstu un īstenoju skulptūrā.
– Kur jūs to iemācījāties?
– Man ir divas autoritātes – tēvs un vectēvs. Viņi ir gan mana skola, gan profesija. Tēvam bija autoremontdarbnīca, es tajā uzaugu. Kad man bija seši gadi, tēvs uzdāvināja izjauktu mopēdu un sāka mani mācīt – sak, ja kaut ko gribi, ir jāpastrādā. Es atceros, kā mazgāju, tīrīju šo mopēdu, kā to saliku kopā, krāsoju, un man tas izdevās – protams, ne bez tēva palīdzības. Es visu laiku biju garāžā, kur atradās tēva un vectēva mopēdi un motocikli. Pēc 9. klases vasarā sāku piestrādāt tēva darbnīcā. Pēc brīvdienām uzsāku mācības 10. klasē, bet man bija neinteresanti. Kad strādā, tu redzi rezultātu, kaut ko radi pats savām rokām un turklāt vari arī kaut ko nopelnīt. Tas mani iespaidoja. Es atnācu pie tēva un teicu, ka mācības pabeigšu vakarskolā, bet viņš lai iemāca mani pelnīt naudu. No 15 līdz 20 gadu vecumam es mācījos no sava tēva. Kad man bija 20, tēvs nomira darbnīcā manu acu priekšā. Es turpināju tēva iesākto, taču tagad ar to vairs nenodarbojos, jo
beidzās romantika
, mainījās ekonomika, nav interesantu pasūtījumu. Tagad ir tikai korozija un neliela samaksa par smagu darbu. Šodien mums te ir tūrisma objekts, meis-tarklases skolēniem, darba kolektīviem, dažādi pasākumi galerijā. Man pasūta skulptūras, es sūtu tās uz ārzemēm. Dzīvoju radoši.
– Vai skulptūras jūs radāt viens pats?
– Vasaras brīvdienās man ir studenti, kuri lūdz kaut ko padarīt. Es ļauju viņiem izjaukt dzinējus, kaut ko izmazgāt, pārlikt. Bet skulptūras veidoju pats.
– Kur ņemat detaļas?
– Tās ir manas. Taču ir tendence – cilvēki, kuri seko man sociā-lajos tīklos, brauc šurp un atved arī detaļas. Arī draugi atdod. Pēc būtības, es tās nepērku. Cilvēki, kurus iedvesmo mana daiļrade, mani atbalsta. Kāds atved detaļas, kāds izdara pasūtījumu, kāds nopērk skulptūru, kāds sarīko kolektīvu galerijas apmeklējumu. Es jūtu cilvēku un sabiedrības atbalstu. Mēs esam iedvesmoti, jūtam atgriezenisko saiti.
– Ko cilvēki pasūta? Kādi bija visinteresantākie pasūtījumi?
– Skulptūras bieži pasūta dāvanām. Ar savu skulptūru es varu atklāt cilvēka būtību. Piemēram, mans draugs pasūtīja dāvanu cilvēkam, kurš izdomā un īsteno dzīvē ģeniālas idejas, viņš ir ideju ģenerators. Kā to parādīt? Es izveidoju roku, kas tur arbaletu. Bet bultas vietā arbaletā – spuldzīte. Kā iedegas gaisma, tā rodas ideja. Firmai, kas veido dārza dizainu, es izveidoju kafijas galdiņu ekskavatora veidā, ar krēsliem. No “Porsche” detaļām izveidoju šaha galdiņu, dizaineru spoguļus, žurnālgaldiņus. Pasūtījumus pārsvarā veic tie, kuri ir apmeklējuši mūsu galeriju. Tas ir jāredz, aprakstīt to nevar un pastāstīt arī ne.
– Katra skulptūra laikam prasa ļoti daudz laika?
– Jā, tas ir darbietilpīgs process. Man ir darba pieredze ar mašīnas virsbūvi, ar metināšanu. Remontēt sasistas mašīnas ir ļoti smags darbs, tas prasa atbildību, uzmanību, juveliera precizitāti un brutalitāti vienlaikus. Tieši šīs īpašības es izmantoju, veidojot skulptūras. Lai darbs būtu patīkams, brutalitātei jāpievieno estētika, maigums, elastība. Tā ir mana pieredze.
– Laikam jau darbs ar metālu ir arī kaitīgs?
– Kad metini, jāizmanto maska. Var apdedzināt seju un acis. Kad metini detaļas, kas bija krāsotas, jāieelpo dūmi. Tas ir kaitīgi. Taču, radot šedevrus, redzot, ka tie sajūsmina apmeklētājus, saproti, ka iesāktais ir jāturpina. Un ja vēl parādās cilvēks, kurš gatavs atdot par to nopietnu naudu un atrast savā telpā vietu manai skulptūrai, tad es dzīvoju ar šo darbu. Tas ir neaprakstāmi! Tas iedvesmo radīt vēl un vēl. Mūzikai ir vibrācijas, kas var mainīt mūsu noskaņojumu. Tieši tāpat to var mainīt arī skulptūra. Tai ir vizuāla vibrācija, enerģija, kas mijiedarbojas ar cilvēku, kas to aplūko.
– Vai jūs bieži maināt un papildināt ekspozīciju?
– Katru gadu cenšamies mainīt, atsvaidzināt, pievienot, lai mūsu atbalstītāji nezaudētu iedvesmu, apmeklējot mūs. Šogad ir apmēram 10 jauni darbi.
– No kurienes ir apmeklētāji? Brauc arī no ārzemēm?
– Nē. No ārzemēm daudz cilvēku bija tad, kad brauca no Krievijas, Baltkrievijas, Ukrainas. Tagad sezonas laikā mūs apmeklē apmēram piecas lietuviešu un divas igauņu ģimenes. Pārējie ir vietējie.
– Jums bija galerija Rīgā?
– Jā, bet tā darbojās tikai gadu. Es sapratu, ka negribu tur dzīvot, tur nav nākotnes, nav iespēju attīstīties. Rīgā neviens negribēja maksāt par galerijas apmeklēšanu. Man ir labāk savā dzimtajā pilsētā, kur man ir darbnīca, galerija. Pie mums ir tīrāka enerģija nekā Rīgā, kur viss ir piesārņots ar politiku, ekonomiku un karu. Kāpēc provinces iedzīvotāji sāk radoši izpausties? Jo mūs neskar visi šie dubļi. Mēs varam ieklausīties sevī, saprast, ko mēs gribam. Man bija resurss – metāllūžņi, es no tiem sāku būvēt pilis, savu sapņu dzīvi. Veidojot skulptūras, es veidoju savu dzīvi. Man patīk savā darbnīcā, patīk uzņemt dažādus cilvēkus, kuri atbrauc ekskursijā, svin kāzas, dzimšanas dienas, rīko fotosesijas. Ir laime darīt to, kas patīk, un redzēt, ka tas patīk arī citiem. Jāpiebilst, ka piedāvājam skolēnu mācību ekskursijas programmas “Skolas soma” ietvaros. Laipni lūdzam pie mums! Neskatoties uz reklāmu, joprojām ir daudz cilvēku, kuri par mums nezina. Mēs gaidām jaunus un arī mūsu pastāvīgos apmeklētājus!
– Paldies par sarunu!
Ilze SONDORE
Foto no Nesterjuku ģimenes personīgā arhīva
Komentāri