Lai gan ko es te runāju? Pozitīvo varoņu apkārt ir pārpārēm. Ņemsim kaut vai manu apkārtni. Man ir tik daudz labu paziņu! Ārsti, pārdevēji, celtnieki, policisti, žurnālisti, mehāniķi, dzelzceļnieki, kaimiņi… Katrs no viņiem ir Personība ar lielo burtu. Taču viņu vidū ir kāds cilvēks, par kuru nevar teikt, ka viņš ir labs cilvēks, jo viņš ir – vislabākais. Labāks par visiem pārējiem kopā! Šis cilvēks ir mana dzīvesbiedre
Larisa GREBEŅUKA
. Iespējams, kāds teiks, ka tas ir ļoti pārdrošs apgalvojums. Iespējams. Bet man uz to ir visas tiesības. Kā gan citādi, ja mēs ar viņu mīlestībā un saskaņā roku rokā soļojam jau gandrīz trīs gadu desmitus. Tā arī jābūt, ja blakus tiešām ir tava otrā pusīte. Par tādām sievietēm kādreiz teica: “Sportiste, komjauniete un vienkārši skaistule.” Varu piebilst, ka viņa ir arī ļoti gudra, maiga, kārtīga, gādīga, uzticīga un skaista. Ar šo radniecīgo dvēseli es katru dienu varētu iet caur uguni, ūdeni un vara caurulēm. Ka tik viņai būtu labi! Ar savu attieksmi pret dzīvi viņa ir to pelnījusi. Žēl tikai, ka dažādu apstākļu dēļ tā arī nepiepildījās viņas bērnības sapnis, Larisa vienmēr gribējusi kļūt par ārsti un izārstēt savu mammu. Bet… Par to, ka Larisa Grebeņuka tiešām ir pelnījusi cieņu, varat nešaubīties. Puse pilsētas zina, ka viņa bijusi bērnudārza “Varavīksne” vadītāja. Kolēģi viņai bieži zvana, brauc ciemos. Bijušie bērnudārza audzēkņi, kuri paši nu jau sen vecāku lomā, uz ielas vienmēr sveicinās. Meitas savu mammu dievina! Znoti ieklausās katrā viņas vārdā! Es, sava pieticīgā vīrišķīgā maiguma vadīts, reizēm sievu par vadītāju saucu. Par savu vadītāju… Lai tik turpina vadīt! Virtuvi, dārzu, puķes… Viņa visur jūtas kā zivs ūdenī. Tāds cilvēks!
Viktors GREBEŅUKS
Foto no ģimenes albuma
Komentāri