Ilgas ir vienas no sarežģītākajām jūtām, ko cilvēks piedzīvo. Skaidrs, ka, tāpat kā jebkuru citu sajūtu, arī ilgas ir grūti sev izskaidrot. Papildu smagums, tās pārdzīvojot, ir piepildījuma un gaidīšanas nenoteiktība, bet, kad tās piepildās, cik liels ir prieks un atvieglojums – beidzot! Mūsu garīgajā dzīvē ir līdzīgi – mēs ilgojamies pēc Dieva, pēc vienotības ar Viņu, pēc Dieva žēlsirdības, kas piepilda mūsu būtības dziļākos stūrīšus. Kurš gan nepazīst dziļo tukšumu sevī, ko spēj aizpildīt tikai Pestītājs! Kurš gan nav piedzīvojis lielu bezspēcību un pēc tam apgaismību, ka tikai Dievs var dot spēku, bet Viņš vēl nav atnācis un mums jāgaida un jāilgojas! Kunga Jēzus Kristus Dzimšanas svinības jeb Ziemassvētki ir lielu ilgu un to piepildījuma svētki. Ziemassvētku vigīlijas mielastā vēlreiz pārliecināmies, cik svarīgi mums ir ģimenes locekļi un tuvinieki, draugi, kaimiņi. Un kā mūsu sirdis plosa ilgas pēc viņiem – dzīvajiem un mirušajiem. Bija gaidīšanas vissvētākais brīdis – Evaņģēlija lasīšana, lūgšana, dziesma un visbeidzot oblātes laušana, dalīšanās ar to līdz ar vēlējumiem. Ja kāds atrodas tālāk, tad sazināmies ar tālruņa vai interneta palīdzību. Ilgas piepildījās! Ja kāds cilvēks jau ir miris, mums tomēr ir pārliecība, ka, lai gan pie galda viņa vieta ir tukša, viņš vai viņa tomēr nav nemaz tik tālu… Tomēr galvenais Ziemassvētku vakarā ir iemiesotais Dieva Dēls, kurš nāca, lai aizpildītu katru tukšumu mūsu sirdīs. Pēc tikšanās ar eņģeļiem gani savā starpā runāja: “Dosimies uz Betlēmi un paskatīsimies, kas tur ir noticis un ko Kungs mums ir darījis zināmu.” (Lk 2,15) Svinot Ziemassvētkus, ir tā: atbildot uz eņģeļu sludināto labo vēsti par Pestītāja atnākšanu, mēs dodamies uz Betlēmi jeb latviski uz Maizes namu, tas ir, pie altāra, lai satiktu Dievu un pieņemtu viņu Sv. Komūnijā. Mūsu ilgas piepildās – Dievs ir ar mums! Mēs nākam uz baznīcu un lasām Dieva Vārdu. Kristus Miesā un Asinīs, tas ir, Sv. Komūnijā, mēs atrodam mūsu vidū to Mazuli, kas reiz tika guldīts silītē. Cik tuvu Dievs ir visiem mūsu dzīves jautājumiem! Mūsu vājumā, šaubās, mūsu skumjās, sāpēs un ciešanās, kad viss šķiet tik tukšs un bez cerības uz labo. Viņš ir tuvu mūsu labajiem lēmumiem, darbiem un vēlmei piepildīt Svētā Gara iedvesmas! Vai gan mums vajadzētu aizmirst par šīm ilgām? Antuāns de Sent-Ekziperī rakstīja: “Ja vēlaties būvēt kuģi, neaiciniet cilvēkus vākt kokus, nesadaliet darbus un neuzdodiet uzdevumus. Tā vietā iemāciet viņiem ilgoties pēc plašās un bezgalīgās jūras.” Ilgas pēc Dieva ir labas – tās mūs kā ganus pamodina no miega, liekot nemitīgi meklēt Betlēmi. Kristīgās dzīves jēga nav tā, lai viss piepildītos, lai tiktu apmierinātas visas vēlmes, bet gan nemitīgi skriet pie Dieva… Vienkāršāk būtu izdalīt kokus un instrumentus kuģa būvēšanai. Un tad iet gulēt apmierinātam, ka viss ir izdarīts. Taču labāk ir iemācīties pastāvīgi ilgoties pēc Dieva un priecāties atkal un atkal, kad Viņš nāk. Ziemassvētku svinēšana var būt dažkārt it kā ļoti prozaiska, dažkārt pat ar gadu gaitā izveidojušos rutīnu – Ziemassvētku vakars, baznīca, maltīte, filma. Tomēr ar katru sirsnīgas lūgšanas brīdi notiek cilvēka garīgā izaugsme, un šīs ilgas liek mums pastāvīgi atvērt savu sirdi Dievam un meklēt Viņu sakramentos un cilvēkos. Tā var būt dievišķās valodas apguve – kad caur zīmēm ieklausāmies savā dvēselē Dieva balsī un Viņa mīlestībā. Dievmāte visas šīs lietas pārdomāja savā sirdī (sal. Lk 2,19).
Šajos skaistajos, gaišajos un sirdssiltajos Kunga Dzimšanas svētkos novēlu, lai spējam atlicināt mirkļus un stiprināt ilgas pēc Dieva savā dvēselē, sirdsapziņā un no visas sirds tiekties pēc viņa žēlastības.
Jānis BULIS,
Rēzeknes-Aglonas diecēzes bīskaps
Komentāri