Vai es kādreiz domāju, ka ceļošu uz Āfriku? Noteikti nē! Līdzekļi. Laiks. Vasarā, kad atvaļinājums, turp ceļot nav prāta darbs, ja vien nav vēlme uzcepties kā olai tuksneša smiltīs. Bet tad… Viss kaut kā sāk kārtoties pats no sevis. Kāds tur, augšā, piespēlē papildu darbu. Bērni sadzird par mammas sapni un sniedz šim sapnim nopietnu atbalstu. Un, jā, bezalgas atvaļinājums (ne visu var mērīt naudā), lai var doties uz neizzināto zemi – Āfriku.
Kad tūrisma aģentūra atsūtīja paziņojumu, ka pārcelti ceļojuma datumi (Lufthansa nolika fakta priekšā, ka tiek mainīts lidojumu laiks), saskumu, jo “gar degunu” aizgāja vairāki man svarīgi notikumi, bet viss taču notiek uz labu! Ceļojumam gatavojos jau no pavasara. Programmā bija iekļauts pārgājiens kalnos, savai drošībai sameklēju labus pārgājienu apavus. Beidzot tiku arī pie tādām saulesbrillēm, kas der acīm, kurām ir tuvredzība. Lietoto apģērbu veikalā (vairākas reizes noķēru akciju – viss pa 1 eiro!) iegādājos vieglus apģērba gabalus – divu nedēļu ceļojumam tomēr vajag mazliet vairāk nekā divus T-kreklus. Un tad jau… Ļoti agrs rīts Rīgas lidostā, brokastis Vācijā (izrādījās, ka vācu valodas elementārās frāzes manī vēl dzīvo), pusdienas – Āfrikā.
Mūsu ceļojums sākās Kasablankā. Tā ir Marokas metropole, kur regulāri norisinās starptautiski kongresi, darījumu tikšanās utt., utt. Kasablanka esot visattīstītākā pilsēta Ziemeļ-āfrikā. Pilsēta, kurā reiz dzīvoja un izglītojās mūsu eksprezidente Vaira Vīķe-Freiberga. Pilsēta, kurā dzīvo 3,5 miljoni iedzīvotāju. Reāli – divas Latvijas vienā pilsētā. Atlantijas okeāna krasts, palmas, milzīgas strelīciju dobes un kaķi, kaķi, kaķi. Un nepārtraukta duna.
Pilnu tekstu lasiet “RV” 21.01.2025.
Komentāri