Skaidrs, ka jebkuru īpašumu vajag savest kōrteibā, veikt remontu, kū ari Inta cīteigi dora. Mōjā beja ari lelō maizes krōsne, ceplis, uz kura agrōk cylvāki pat gulējuši. Vacū cepli Inta nūlēme nūmaineit pret myusdīneigu čuguna krōsneiti, tōpēc pārņgod vosoras beigōs lelais ceplis tyka nūjaukts. Tod, kod šūgod jaunō čuguna krōsneite tyka īlykta un pyrmū reizi īkurynōta, Intai acīs īkryta, ka vīns nu škūrstina akminim pi pošim grīstim ir nadaudz izavērzējīs uz prīšku. Un uz tō akmiņa kaut kas nūlykts, taids kai klucs. Paleigs, kurš beja uzstōdējis krōsneiti, ar lauzni izkustynōja “kluci”, tys ar bleikški nūkryta uz greidas, nūst atlēce kaut kas malns. Molkas myza – tai nūsprīdis paleigs un šū atrodumu īsvīdis spanī pi molkas pagalem, saceidams, lai Inta ari tū sakurynoj. “Es saku: “Nē, Jāni, ar zemi nedrīkst neko mest krāsnī, es notīrīšu.” Kad no spaiņa paņēmu – kāda tev miza, tā taču ir grāmata! Mēs taču būtu sadedzinājuši kaut ko tik vērtīgu. Pašā sākumā domāju, ka tā ir Bībele, un, kad atvedu mājās, sāku tīrīt netīrumus nost,” Inta Brokāne-Vilcāne stōsta. Grōmotu beja apgrauzušas peles, taču nu piļneigas zudeibas grōmotu pasorgōja cīti malnas krōsas vōki. Akurati ar nazi Inta vaļā vēre kotru lapeņu.
Pilnu tekstu lasiet “RV” 21.02.2025.


Komentāri