Vispirms: mums ir sava valsts Latvija. Tās neatkarību esam atkarojuši no milzu monstra. Tik tālu kā 1918. gadā nemaz nav jāskatās, jo tiem laikiem dzīvo liecinieku vairs nav, bet Atmoda bija nesen. Taču jāpatur prātā, ka arvien saskaramies ar okupācijas sekām. Tagad par pozitīvo, lai cik tas dīvaini neskanētu, par to, ko Latvijai ir devis karš, jo, nenoliedzami, esam piefrontes zonā. Kad sākās pilna mēroga iebrukums Ukrainā, īsā laikā daudzi mani draugi iestājās Zemessardzē, arī sievietes. Bija tādi, kas izvēlējās citu, neatkarīgu ceļu – nokārtoja medību atļaujas un paši sapirka dažādus labumus, lai aizstāvētu savu ģimeni un zemi. Daudzi jaunieši – puiši un meitenes – apguva un turpina apgūt dronu vadības nianses. Trešā grupa, kas izveidojās, – palīdzības sniedzēji, nu jau tie ir savas jomas profesionāļi. Sākot ar slaveno Tvitterkonvoju un beidzot ar zeķu adītājām, ierakumu sveču gatavotājiem un maskēšanās tīklu pinējiem.
Pilnu tekstu lasiet “RV” 28.02.2025.
Komentāri