Vai es apjuku? Varbūt, jo es nekad neesmu sevi uzskatījusi par dzejnieci. Bet kopumā, nē. Dzeja man nav amatniecība, bet gan elpošanas sastāvdaļa. Ar diplomiem to nav iespējams novērtēt – tādu vienkārši nav. To var tikai sajust un atzīt vai noraidīt. Vai būtu pareizi atteikties, baidoties no kritikas? Galu galā daudzus gadus es rakstīju tā, kā man priekšā teica iedvesma. Patiesībā Latgalē tā raksta daudzi dzejnieki, nepieturoties pie klasiskajiem kanoniem. Man nebija mentoru šajā jomā, lai gan kāds varbūt gribēja dot labu padomu jaunai autorei. Bet es attīstīju citus talantus, un man neatlika laika filoloģijai un dzejai. Es nevarēju atteikt Ludmilai, kura lūdza dalīties tajā, ko, neskatoties uz visu, es turpinu darīt. Tā nu es atkal parādījos Tiskādu skolā. Pirmo reizi, kad atnācu pie bērniem, viņi lasīja man savus dzejoļus, bet es atļāvos izlasīt tikai vienu savu darbiņu. It kā parasta stunda – bērni, skolotājs un es, bet notika kas īpašs. Varbūt “pie vainas” bija sirsnība vai kāda cita vēl neapzināta sajūta. Drīz vien pagasta bibliotēkas direktore Anita Laizāne atļāva rīkot bibliotēkā mūsu literārās tikšanās. Tagad mēs tur pulcējamies: skolēni kautrīgi lasa savu dzeju un tad aicina mani vadīt meistarklasi. Mūsdienās nevienā skolā bērniem nemāca rakstīt dzeju. Kādēļ? Tas nav iekļauts mācību programmā. Skolā māca slavenu dzejnieku darbus, bet pašiem rakstīt dzeju nemāca.
Pilnu tekstu lasiet “RV” 08.04.2025.
Komentāri