Ļubova stāsta: “Jau kopš bērnības tētis mācīja mani darīt lietas citādāk nekā apkārtējie. Radīt kaut ko tādu, kas ir ar savu “svaigumu”, kas paliek cilvēku atmiņā. Kādā brīdī ādas gleznu un kinusaiga tehnika mani savaldzināja.” Kinusaiga ir amatieru mākslas tehnika, kas līdzinās mozaīkai. Mākslas darbi tiek veidoti no dažādu krāsu auduma gabaliņiem. Šī metode ir radusies Japānā, kur dārgos zīda kimono, kas bija nolietojušies, izmantoja, lai dotu tiem otro dzīvi – tika radīti dažādi mākslas priekšmeti, tajā skaitā arī gleznas. Vispirms top skice uz papīra, tad mākslinieks to pārnes uz koka dēlīša, kur izgriež apmēram 2 mm dziļas rievas. Tajās ievieto sagrieztos kimono gabaliņus. Kinusaiga tehnikas darbos visbiežāk attēlo dabas ainavas, cilvēkus attēlo reti, jo šis ir samērā sarežģīts process. Ādas gleznu radīšana – izaicinājumu pilns darbs, jo labu materiālu sameklēt nav vienkārši. Māksliniece bieži vien dodas uz lietoto apģērbu veikaliem un metodiski izpēta visu ādas apģērbu piedāvājumu. Ne katrs ādas izstrādājums ir derīgs gleznu radīšanā. Kad materiāls sagādāts, notīrīts, tad iecerētajai idejai tiek dota dzīvība kādā attēlā: izteiksmīgas vīnogas, smalkas mežģīnes, kaut kas no grieķu mitoloģijas, pasaku tēli, slaveni cilvēki… Meistares domu lidojums nebaidās piešķirt aprises visnegaidītākajām idejām. Ļubova Ceļapītere piedzima Turkmenistānā. Māksliniece atklāj: “Mēs ar brāli esam dzimuši Turkmenistānā. Mūsu vecvecāki tika represēti 40. gados. No Rēzeknes. Vispirms izveda uz Saratovu, pēc tam pārvietoja uz Turkmenistānu. Par to, ka viņi tika represēti, ģimene labprātāk nerunāja. Turkmenistānā dzīvojām daudznacionālā vidē, un mums nebija nekādu problēmu starp daudznacionālajiem cilvēkiem. Cits citu atbalstījām, neraugoties uz to, kāda kuram tautība.
Komentāri