Pavysam nagara akmiņainō myuža taka Dzīsmu kolnā gōjuse: 51 pakōpīņs — tragisks kritīņs — autokatastrofa. Miris cylvāks. Malnō sāru vēsts pōršalc Latviju. Tyukstūšas kora dzīdōtōju klusumā nūlīc golvas: jaunais latgalīšu koru dirigents, četru Latvijas lelūs Dzīsmu svātku vērsdirigents vairs nikod, nikod… Īpaši smoga atbiļdeibas nosta uzgulst dzeivesbīdres Terezes placim. Dubultslūdzi paleidz veikt cylvākmīlesteiba, atbolsts, koristi, Latvijas Vaļsts konservatorijas katedras vadeitōjs Klements Mediņš u. c. Tāva pādōs īt dāls Aivars, tepat Latgolā. Saknes ir stypras. Par saknem. Stanislavs dzimis Drycānu pogosta Piļcines draudzē, “Semuļūs”, zemnīku Konstantina un Domicelas Broku ostoņu bārnu giminē kai trešais dāls. Obi vacōkī brōli Jōņs i Pīters, īrauti divu svešu varu karā, pazuda… Divas mōsas, četri brōli kūpā ar vacōkim čakli kai bites strūpā dzeivōja pēc tāvutāvu tykumim. Visi bārni mōcējōs Piļcines pamatskūlā. Beja lobōkūs skaitā. Ar Stanislava mōsu Leonoru mes nu pyrmōs leidz septeitai klasei bejam vīnā klasē, draudzējamēs. Ļūti lels un prīceigs nūtykums beja, kod tyka calta un 1938. goda 1. oktobrī īsvēteita jaunō Piļcines skūla. Visi vacōki gūda drēbēs, tōļōk dzeivojūšī zyrgu pajyugūs, linijdroškōs. (Īprīkšejā godā i vēļ vosorā tāvi ar zyrgim vede jaunceļtnei materialus — bolkas nu sovim mežim, kīgeļus nu Tumužim u. c. Mašinu tod nabeja.) Mes, skūlāni, bejom skūlas formōs. Tai kotru dīnu. Naaizmērstams jaunajā skūlā beja Zīmassvātku egleites sareikōjums. Plaša zāle, skotuve. Kotra klase gatavōja sovu prīkšnasumu, vīn korī dzīdōjam visi, kurus skūlōtōja Apine, kas vadeja kori, aicynōja. Myusu beja daudz, kotrā klasē ap 30, nu myusu 2. klases dzīdōja puse. Leonora zynōja, ka Stasiks nu 4. klases pi egleites spēlēs vijoli… Tāvs izgatavōjis. Vyss nūtyka kai Zīmassvātku pōsokā. Uz myužu atmiņā palicis Stanislavs, vijoļnīks boltā kraklā. Skanēja “Kur tu teci, gaileit…” i cytas melodijas. Laikam jau labi skanēja: klauseitōji zālē aplaudēja tai, ka ūtru reizi atkōrtōja. Tod tik mes, 2. klases snīgpōrsleņas, varējom rōdeit sovu “mōkslu”. Vijoļnīks prīceigs nūvēlēja: “Turitēs!” Šudiņ, byudama vacvacmāmeņa, dūmoju: varbyut jau tūreiz Stasikā Dīva dūtō talanta sēkleņa — muzika — sasakustēja augšonai? Var byut. Tei deiga, auga, deve spāku izturēt, nasalimt nažēleigajūs laikmeta grīžūs (1940. — 1954. g.). Nu bārna leidz nūbrīduša jaunekļa godim Stanislavs kai Antiņš turpynoj gora gaismas kolnā kōpt. Nu Piļcines 1. pakōpes pamatskūlas uz Drycānu 2. pakōpes pamatskūlu, tod — Rēzeknes vydusskūla un vīnlaikus muzikas skūla. Kara, pēckara godi, tryukums, piļsāta drupōs, kod mōceibas klasē mejās ar drupu vōkšonu, garais ceļš uz sātu sastdīnē pēc stuņdem, lai pērteņā, kas izkurinōta gaidēja, škeisteitu mīsu pēc tāvutāvu paražom. Tikai napasadūt vōjumam! Tagad Stanislavs — vacōkais, paraugs brōlim un mōsom. Golvu augšā! Ir jau 1948. gods. Abiturientu vokors Rēzeknes atjaunōtajā Gaismas pilī. Koncertā Stanislava Broka vijoles solo — E. Dārziņa “Melanholiskais valsis”… Apbur muzikalais un vizualais skaistums. Zālē ovacijas, atkōrtōt… Aizkustynōjuma osoras (na maņ vīnai). Mes, nōkamō goda absolventes, navys aplaudejom, bet instinktivi, salykušas rūceņas, skaitom: “Paleidzi, Dīveņ!”… Paleidzēja. Talanteigōkūs jaunīšu puļceņš, t. sk. Tereze Šadurska, Stanislavs Broks, Antonina Mežinska, dūdās uz Reigu, lai Latvijas Vaļsts konservatorijas Kordirigentu nūdaļā un muzikas pedagogijā sasnāgtu īcarātū mērki. Ir 1954. gods. Mērkis sasnāgts. Uz pastōveigū dorba vītu Latgolas dīnvydūs kūpā dūdās dzeivesbīdri Tereze un Stanislavs Broki. Daugavpiļs ir atvārta. Syltumu un gaismu jyut vysa Latgola. Mōras zemes azarim pōri skaņ i tōli aizskaņ skaistōkōs dzīsmes. Šaisaulē gimineitei dīmžāļ vīn eisu breidi lamts just tāva placu. Tū aizvītoj māmeņa Tereze. Varam byut pateiceigi myužeibā aizgōjušīm un seniorim šaisaulē par montōjumu — vērteibom sauktom simbolā “DDDD” — Dīvs, Doba, Dorbs, Daile. Vīnojūši “Latvijai — 100”.
Stōstēju es —
Dominika meita Anna
sovā “Tāvu zemē”
Komentāri