“Pirmo spietu noķēru 2009. gadā. Labi bija tas, ka no vecāsmātes mantojumā bija palikuši primārie instrumenti un daži stropi. Tos es labprāt būtu saglabājis, bet katram stropam bija sava izmēra rāmītis — viens šaurāks, cits garāks, tāpat arī magazīnas katram atšķirīgas. Tomēr pats lielākais mīnuss — vecajiem stropiem varēja uzlikt tikai pa vienai magazīnai, jaunajiem varu sakraut pat piecas. Ir bitenieki, kuri uzskata, ka vasarā medu vispār nevar mest, viņi tikai liek un liek klāt magazīnas un rudenī visu vienā piegājienā noņem. Kāda nu kuram tā filozofija,” stāsta Žanis. Bišu saimes Žanim izvietotas trijās vietās: viena — Nagļos pie mājām, otra — vectēva māju ābeļdārzā Dzipšļos, trešā — Zvejsalās. “Vasarā esmu kā vāvere ritenī, skrienu un skrienu: Nagļi — Dzipšļi, Nagļi — Zvejsalas. Ja parēķinātu izdevumus gada griezumā, tad lielākie izdevumi man ir transportam — degvielai. Jābrauc ne tikai bites apskatīt, bet arī appļaut, sakopt apkārtni. Negribu aizlaist, negribu, lai viss aizaug šeit,” apstaigājot vectēva māju apsnigušajā ābeļdārzā izvietotos stropus, kur ieziemotas 17 bišu saimes, stāsta Žanis. Šeit gan neviens, izņemot bites, nedzīvo jau daudzus gadus.
Aleksandra ELKSNE
AUTORES foto
Komentāri