Antonam (nosauksim viņu tā) dzīvē nepaveicās: bērnībā kļuva par bāreni un internātskolu, kur zēnu ievietoja padomju vara, viņš pabeidza jau brīvajā Latvijā. Bet brīvā Latvija bērniem bāreņiem izrādījās ļauna pamāte: nespēja bērnunama audzēknis ar dokumentiem pierādīt, ka viņa senči šeit dzīvojuši līdz 1940. gadam, un viņa pasē iespieda zīmogu “nepilsonis”. Ar visām no tā izrietošajām sekām… Krīzes gados Antons zaudēja darbu. Kad dome izlika no dzīvokļiem visus Maskavas ielas 20. nama iemītniekus, viņš palika arī bez mājokļa. Kur dzīvot, kā iztikt, turklāt veselība klibo… Kāda firma pieņēma viņu darbā par ekskavatora vadītāju karjerā Griškānu pagastā. Vasarā viņš strādāja, ziemu pārlaida turpat karjerā strādnieku vagoniņā. Bet ko lai ēd? Piedāvāja lauciniekiem savus pakalpojumus — vienam kūti izmēza, citam malku saskaldīja. Pagasta pārvaldes vadītāja iežēlojās un piedeklarēja Antonu savā pagastā, lai viņam būtu tiesības vismaz Eirosavienības pārtikas paku saņemt… Diemžēl firma, kas karjeru izstrādāja, drīz vien izčibēja. Antons atgriezās pilsētā. Pajumti viņam deva nejauši sastapta sirmgalve, kurai vīrietis palīdzēja brīdī, kad viņa uz ielas pakrita. (Šodien tās sieviņas vairs nav, dzīvoklī mitinās viņas radinieki, kuriem pašiem draud izlikšana par parādiem.) Kur doties Antonam, kurš atkal faktiski paliek uz ielas? Pensija (sliktās veselības dēļ) ļoti niecīga. Varētu pārnakšņot patversmē, taču dzīvesvieta tagad nav deklarēta pilsētā. Viņš jau gandrīz bija atradis darbu, taču saimnieks izrādījās principiāls: pieņemot tikai pilsētniekus. Labi, ka Ziemassvētku nedēļā varēja domes apmaksātu siltu zupu saņemt (par deklarēto dzīvesvietu nejautāja). Ēdināja šogad labi. Cilvēki salā garā rindā stāvēja. Žēl tikai, ka tāda iespēja bija īsu laiku… Starp citu, Rēzeknē taču daudz tukšu ēku. Vai tiešām nevarētu izdarīt tā, lai tie, kuriem nav sava pastāvīga mājokļa, vismaz labdarības zupu varētu apēst siltā telpā pie galda? Acīmredzot ne velti ir paruna: paēdušais neēdušo nesaprot, siltumā sēdošs ierēdnis nespēj just līdzi bezpajumtniekam… Pat ja ārā temperatūra zem nulles, patversmē dienā uzturēties nav ļauts. Kur lai šie cilvēki paliek? Autoosta slēgta, līdz stacijai kaut kā jānokļūst… Bet tādus bezpajumtniekus kā Antons patversmē nemaz neņem: jābūt deklarētam pilsētā. Viņš bija aizgājis uz pieņemšanu pie deputāta, lūdza palīdzēt. Un saņēma “palīdzību”. Deputāts pateica: brauciet uz Angliju. Starp citu, par tādiem mūsu deputātu vērtīgiem padomiem redakcijai sūdzējušies arī citi rēzeknieši… Lūk, tāds dzīvesstāsts. Cilvēks strādīgs, nedzērājs, taču nav vajadzīgs ne pilsētai, ne valstij. Uzklausījusi šo stāstu, pajokoju: varbūt jaunā valdība kaut ko mainīs. Antons pārsteigts paskatījās uz mani: vai es tiešām runāju nopietni? Viņš kā neviens cits zina, ka mazais cilvēks nav vajadzīgs sabiedrības pīlāriem, politiķiem, kuri nosaka gaisotni valstī. Diemžēl tā ir taisnība. Mēs mūsu politiķiem neesam vajadzīgi. Latvijas politiskā Olimpa iemītniekiem gan valdībā, gan domē citas prioritātes. Un nav svarīgi, kurš ir pie stūres — Kārlis, Āboltiņa vai Rasnačs: jebkuru no viņiem izveicīgs zemāka ranga ierēdnis var “iebarot” ar Eiropas naudas “ziedojumiem” tās vai citas varas partijas “ģenerālsekretāram”, ar atklātu zagšanu. Kad redakcijas vārdā tieslietu ministram Rasnačam jautāju, kāpēc viņam pakļautā Maksātnespējas aģentūra atļāva krāpniekiem pievākt Nagļu zivsaimniecības zemi un īpašumu, atbildes vietā redakcija saņēma vēstuli ar slēptiem draudiem: gan jau mēs tiksim galā ar tādām redakcijām, kas bāž degunu tur, kur nevajag. Bet Saeimas spīkere Mūrniece, kura tik skaisti runā par Latvijas nacionālajām vērtībām, tā arī neatbildēja uz 50 lūznaviešu vēstulē izteikto jautājumu: kāpēc vajadzēja izpostīt darbojošos tehnikumu Lūznavā un tērēt miljonus, lai atvērtu tādu pašu Rēzeknē. Kas pieņēma tādu lēmumu? Un par kādiem “ziedojumiem”? Ātri gan, vien divās desmitgadēs, izkurtēja Latvijas politburžuāzija. Un nav svarīgi, kuram rokās varas groži — Āboltiņai, Dombrovskim, Šadurskim… Viņi visi ir no tās kastas, kas nāca pie varas 1991. gadā. Un turas pie krēsliem domēs un ministrijās līdz šai dienai. Ar mūsu atļauju un atbalstu.
Māra NIZINSKA
(Foto no “RV” arhīva)
Komentāri