MEDIJU ĒTIKAS PADOMES ATBILDE
Ētikas padome ir sniegusi atzinumu par laikraksta “Rēzeknes Vēstis” sūdzību par TV3 raidījuma “Koru kari” epizodi, kurā humoriste Baiba Sipeniece-Gavare izteicās par laikrakstu.
Raidījuma formāts un izteikumu konteksts šoreiz būtiski atšķiras no situācijām, kādas Ētikas padome skatījusi līdz šim un kurās dominē žurnālistu veidots saturs. Turpretim “Koru kari” ir izklaides raidījums, kurš tiek pārraidīts tiešraidē, un to neveido žurnālisti.
Kas notika?
Baiba Sipeniece-Gavare raidījumā stāstīja, ka uz viņas radio galda esot atradies laikraksts “Rēzeknes Vēstis”, kuru viņa raksturoja kā “ļoti konservatīvu avīzi”, piebilstot, ka, viņasprāt, “tur puse atvēlēta baznīcai, otra puse – pašvaldības slavēšanai”, un laikraksts šajā gadījumā esot “atkāpies no saviem principiem”, publicējot kora fotogrāfiju ar aicinājumu balsot.
Laikraksts uzsvēra, ka minētie apgalvojumi ir nepatiesi, nepamatoti un sabiedrībā rada maldinošu priekšstatu par laikraksta “Rēzeknes Vēstis” redakcionālo politiku, darbības principiem un profesionālo reputāciju.
Ētikas padome secināja, ka notikušo iespējams vērtēt no vairākiem skatpunktiem.
Ņemot vērā vairākiem Ētikas padomes locekļiem zināmo “Rēzeknes Vēstis” kritisko attieksmi pret Rēzeknes pašvaldību, kā arī laikraksta sniegto informāciju, Ētikas padomei raidījumā izskanējušais apgalvojums par laikraksta redakcijas politiku nešķita patiess.
Tomēr ne mazāk būtisks Ētikas padomei šķita izteikumu avota statuss, izteikumu konteksts un raidījuma formāts.
Baiba Sipeniece-Gavare profesionāli darbojas kā izklaidētāja un humoriste, tāpēc viņas izteikumu iespējams uzskatīt kā joku, kura mērķis ir izklaidēt un smīdināt publiku. Arī pats izteikums “tur puse atvēlēta baznīcai, otra puse – pašvaldības slavēšanai” nepārprotami liecina par pārspīlējumu. “Koru kari” ir arī izklaides raidījums, kurš tiek pārraidīts tiešraidē, un to neveido žurnālisti. Raidījuma vadītājs nav žurnālists, arī izteikuma autore ir raidījuma viešņa, nevis TV3 žurnāliste, un no viņas tiek gaidīts viņas profesionālajai darbībai raksturīgais humors. Šādā situācijā medijam, pat ja tas vēlētos to darīt, ir praktiski neiespējami ietekmēt Baibas Sipenieces-Gavares joku kvalitāti, izvērtēt joka pamatotību un argumentēti apšaubīt.
Notikušo Ētikas padome uzskata par atsevišķu gadījumu ar pretrunīgi vērtētu, laikrakstam sāpīgu un, ļoti iespējams, netaisnīgu joku izklaides raidījumā, nevis apzinātu vai sistemātisku pieeju ziņu izplatīšanai medijā.
No cita izteikumu avota, cita žanra raidījumā vai rakstā šāds izteikums, iespējams, varētu tikt vērtēts kā medija redakcijas pausta vai kontrolē esoša informācija. Tomēr šajā gadījumā Ētikas padome neuzskatīja, ka medijs būtu pārkāpis ētikas kodeksu.
Pilns atzinums par šo sūdzību pieejams Ētikas padomes mājaslapā https://www.lmepadome.lv/etikaspadome/etikas-padomes-atzinumi/.
Nesen Latvijas Mediju ētikas padome izskatīja reģionālā laikraksta “Rēzeknes Vēstis” sūdzību par izteikumiem populārajā raidījumā “Koru kari”. Lietas būtība: izklaides raidījuma laikā slavenā komiķe Baiba Sipeniece-Gavare izteica diezgan asus komentārus par mūsu reģionālo izdevumu. Šī epizode negaidīti atklāja daudz nopietnāku problēmu – attieksmi pret reģionālo presi, pieņemamības robežas publiskajā telpā un atbildības jautājumu par saviem vārdiem. Valstī, kur daudz runā par demokrātijas standartiem, cieņu pret presi un mediju ētiku, izrādījās pilnīgi pieņemami publiski nomelnot laikrakstu uz visu valsti, pat neuzņemoties morālu atbildību.
Viss sākās ar joku. Vai to, ko vēlāk nosauca par joku. Izklaides raidījumā “Koru kari” komiķe Baiba Sipeniece-Gavare uzdrošinājās apgalvot, ka laikraksts “Rēzeknes Vēstis” ir “ļoti konservatīvs laikraksts”, kur “puse ir veltīta baznīcai, bet otra puse – pašvaldības slavināšanai”. Turklāt izskanēja apgalvojums, ka izdevums ir “atkāpies no saviem principiem”, publicējot kora fotogrāfiju, kurā cilvēki tiek aicināti balsot. Skatītājam tas varēja šķist kā tipiska televīzijas piezīme, kas izteikta smieklu un emocionāla efekta dēļ. Taču laikraksta skatījumā situācija bija citāda. Redakcija uzskatīja šādus apgalvojumus par nepatiesiem, aizskarošiem un kaitējošiem izdevuma, kas daudzus gadus darbojas reģionālās žurnālistikas sarežģītajā vidē, reputācijai. Un te sākas pats interesantākais. Ētikas komisija, kas izskatīja sūdzību, faktiski atzina, ka izskanējušie apgalvojumi ir nepatiesi. Turklāt lēmumā bija skaidri norādīts, ka laikraksts ir pazīstams ar savu kritisko nostāju pret Rēzeknes pašvaldību, kas nozīmē, ka apsūdzības par “domes slavināšanu” “nešķiet patiesas” un ir apšaubāmas. Komisija pat atzīst, ka vadītāja, iespējams, ir sajaukusi laikrakstu ar citu izdevumu vai vadījusies pēc stereotipiem par Latgales reģionālo presi. Šķiet loģiski šādā situācijā sagaidīt vismaz elementāru cilvēcisku žestu – atvainošanos. Bet nē… Un te nu rodas galvenais jautājums. Ja informācija, kas izplatīta nacionālajā ēterā, visticamāk, ir nepatiesa un negodīga, kāpēc nevienam nav pienākuma vismaz atvainoties? Kāpēc publiska reģionālā plašsaziņas līdzekļa pazemošana tiek pasludināta par pieņemamu tikai tāpēc, ka tas tika pateikts “izklaides formātā”? Loģika ir pārsteidzoša. Ja žurnālists analītiskā rakstā izsaka nepatiesu apgalvojumu, viņš tiek apsūdzēts profesionālās ētikas pārkāpumā. Ja populāra mediju personība tiešraidē tūkstošiem cilvēku auditorijai izsaka apmelojošus apgalvojumus, tas tiek uzskatīts par “humoru”. Taču žanra maiņa neizslēdz sekas. Reputācijas kaitējums nemazinās tikai tāpēc, ka auditorija smējās. Nelielam reģionālajam laikrakstam lasītāju uzticība nav abstrakts jēdziens. Tas ir izdzīvošanas jautājums. Reģionālā prese Latvijā jau tā darbojas ārkārtīgi sarežģītos apstākļos: sarūkoša auditorija, finansiālas grūtības, pastāvīgs spiediens, konkurence… Un šādā situācijā nacionālais televīzijas kanāls ļauj konkrētam izdevumam kļūt par izsmiekla objektu bez tiesībām uz aizstāvību. Komisija secināja, ka televīzijas kanāls nav pārkāpis profesionālo ētiku. Iemesls ir vienkāršs: šis nebija žurnālistikas materiāls, bet gan izklaides raidījums. Paziņojumu autore nav žurnāliste, bet gan komiķe. Un humors, secināja komisija, nozīmē pārspīlējumu, emocionalitāti un pat netaisnību. Īpaši zīmīgi ir tas, ka Ētikas komisija faktiski atzīst situācijas neskaidrību. No vienas puses, tā apgalvo, ka izteicieni bija negodīgi un, iespējams, nepatiesi. No otras puses, secina, ka ētikas kodekss netika pārkāpts, jo joku izteica komiķe izklaides raidījumā. Citiem vārdiem sakot: ja jūs publiski nomelnojuši nevis žurnālisti, bet gan izklaidētāji, samierinieties. Šāda pieeja šķiet bīstama ne tikai vienam konkrētam laikrakstam. Tā rada ārkārtīgi satraucošu precedentu visai mediju videi. Šodien par “joka” mērķi ir kļuvusi reģionālā prese, proti, “Rēzeknes Vēstis”. Rīt tā būs jebkura persona, organizācija vai sabiedrības grupa. Galu galā vienmēr taču var pateikt: “Tas bija humors. Neuztveriet to personīgi.” Taču sabiedrība, kurā publiska pazemošana tiek maskēta kā “izklaide”, pakāpeniski zaudē atbildības sajūtu par izteikto vārdu. Jā, vārda brīvība ir demokrātijas pamats. Taču vārda brīvība nekad nav nozīmējusi bezatbildības brīvību. Īpaši ne cilvēkiem ar milzīgu publisku auditoriju. Protams, var teikt, ka Baiba ir “skarba”, “rupja”, “tāds ir viņas stils” un “neņemiet viņu galvā”. Taču šādi attaisnojumi tikai izceļ problēmas dziļumu. Jo slavenāka ir persona un jo lielāka tās auditorija, jo lielāka ir atbildība par to, ko tā saka publiski. Kad rupjība, virspusējība un publiska pazemošana kļūst par populāras mediju personas normu, tas vairs nav humors. Tā ir sabiedrības kultūra. Un īpaši skumji, ka šajā stāstā nebija vietas vienkāršai cilvēciskai cieņai. Mēs nonākam paradoksālā situācijā: žurnālistiem ir pienākums rūpīgi pārbaudīt katru vārdu, savukārt mediju šovmeņi var atļauties praktiski jebko, jo tā ir “izklaide”. Neviens nepieprasīja tiesas prāvas vai atvainošanos televīzijā. Bet piezvanīt laikraksta redaktorei un pateikt: “Atvainojiet, tas bija neskaisti” – vai tas bija neiespējami? Gluži pretēji, klusēšana tikai pastiprināja augstprātības un visatļautības sajūtu. Reģionālais laikraksts nonāca viens pret vienu ar televīzijas izklaides mašīnu. Un saņēma signālu: jūs varat tikt izsmiets visā valstī un nekas nevienam par to nebūs. Tieši tas šodien rada sašutumu ne tikai laikraksta “Rēzeknes Vēstis” darbiniekiem, bet arī daudziem tā lasītājiem. Jo vairs nav runa par sliktu joku. Runa ir par cieņu. Par profesionālo atbildību. Un par to, vai mūsdienu mediju vidē ir robeža, aiz kuras publiska pazemošana beidzot pārstāj būt izklaidējoša. Šodienas apstākļos reputācija kļūst par gandrīz vai visvērtīgāko aktīvu. Un tāpēc ir īpaši sāpīgi, kad nacionālais televīzijas kanāls faktiski pārvērš reģionālo mediju par izsmiekla objektu. Pat ja tas notiek “izklaides pēc”. Rezultātā reģionālais laikraksts “Rēzeknes Vēstis” nonācis ārkārtīgi nepatīkamā situācijā. Ētikas komiteja atzina joku par varbūt negodīgu un sāpīgu, bet vienlaikus faktiski paziņoja, ka šādas lietas izklaides televīzijas ietvaros ir pieņemamas. Bet runa taču nav tikai par neveiksmīgu repliku televīzijā. Runa ir par to, cik viegli mūsdienu mediju vidē publiski nomelnot kādu un pat nejust vajadzību pateikt: “Atvainojiet.”
Marina TETARENKO, laikraksta “Rēzeknes Vēstis” galvenā redaktore
Komentāri