Šajās rudens dienās, kas piepildītas ar mainīgo debesu poētisko skaistumu un lirismu, satiku savu seno draugu – pēc profesijas robežsargu, bet sirdī un dvēselē dzejnieku Vladu LESNOVU no Rēzeknes. Daudzi lasītāji droši vien pazīst viņa dzejoļus, kas jau vairākkārt publicēti mūsu laikrakstā. Nolēmu ar Vladu aprunāties sirsnīgi, draudzīgā un radošā noskaņā. Vlads labprāt piekrita, un mēs sākām sarunu.
– Vlad, pastāsti, kā sākās tava karjera Latvijas Robežsardzē?
– Robežsardzē sāku strādāt 2004. gadā. Tajā pašā gadā saņēmu piedāvājumu pāriet uz Robežaviācijas nodaļu – toreiz tā vēl bija nodaļa, bet tagad – pilntiesīga pārvalde. Es pieņēmu piedāvājumu, un mans dienests turpinājās izaicinošā, bet interesantā aviācijas jomā (gaisa kuģu apkope).
– Kāpēc izvēlējies robežsarga profesiju?
– Es iestājos Latvijas Robežsardzē, jo tolaik tā bija prestiža vieta. Vakanču bija mazāk nekā pretendentu, un šis prestižs, spriežot pēc nesenās Valsts robežsardzes koledžas kadetu uzņemšanas, atkal izpaužas. Kad es sāku strādāt Robežsardzē, man bija augstākā inženierzinātņu izglītība, bet, kad pārgāju uz aviācijas nodaļu, es atkārtoti iestājos augstskolā un atkal Inženierzinātņu (aviācijas) fakultātē. Patiesībā es pārgāju uz aviāciju, jo man tā šķita interesanta, daudzsološa un vienlaikus romantiska. Tā kā bērnībā es lidoju ar pasažieru lidmašīnām un man tas ļoti patika, es apbrīnoju skatus un izjutu aviācijas garu tā daudzveidīgajās formās, tad arī tam bija sava loma.
– Kad pirmo reizi radās vēlme rakstīt dzeju?
– Bērnībā, apmēram 10 vai 11 gadu vecumā. Atceros, ka tā bija ziema vai vēls rudens. Paņēmu burtnīcu un uzrakstīju savus pirmos dzejoļus uz dzēšlapas. Šī dzēšlapa joprojām ir kaut kur manās piezīmēs; es nesen to redzēju. Tad es ar dzejoļiem pierakstīju veselu burtnīcu, bet diemžēl tā nav saglabājusies. Šie dzejoļi bija bērnišķīgi, naivi, piepildīti ar ticību skaistajam un labestībai.
– Kādi dabas tēli ietekmē poētisko sajūtu? Droši vien debesis?
– To ietekmē ļoti daudzi tēli. Es uzskatu, ka jebkurš radošs cilvēks – rakstnieks, mākslinieks vai mūziķis – bieži apcer pasauli un sapņo, lūkojoties debesīs, varbūt pat peldot savās domās. Radošu cilvēku piesaista debesu tēls, to plašums, mainīgums, saules un mēness gaisma, zvaigžņotas debesis, mākoņu zilgme. Dažreiz tas notiek neapzināti, jo cilvēks, lūkojoties debesu tālumā, pazūd savās domās.
– Kādām tēmām tu pievērsies savā dzejā?
– Daudzām. Dzimtene, daba, dažādas filozofiskas tēmas. Noteikta daļa manu dzejoļu ir saistīta ar kosmosu (kosmiskā dzeja, kā es to saucu, ieskaitot zinātnisko fantastiku). Jaunībā bija arī gotikas tēli – es iedvesmojos no tumšās, sarežģītās romantikas.
Komentāri