Agri nu reita stōvēju uz lelceļa Martišūs, aiz Ludzas. Vajadzēja tikt Malzubūs — filologa Ontona Breidaka dzimtinē. Tod dūmōju īt storp divejim Zurzu azarim caur Gailim uz Ņukšim. Izgōja cytaižōk. Nūbolsōju mašini. Pi ruļa puiss, kuram uz capures raksteits “Bergvik Skog” — zvīdru mežs. Jys brauc ir Raipoli, nu i as ar jū. Pa ceļam — Restmuiža, apstōdeita ar zvīdru mežu. Jaunō Krīvijas šoseja. Redz, breineigais Nierzas azars — bolts zam lada i snīga.
“A zini,” soka vedējs, “tymā azara krostā dzeivōja sovaids cylvāks Valentijs Margevičs. Jō mōjeņa beja dzili mežā, pi poša yudiņa. Leidz jō sātai pat ceļa nabeja. Jam beja laiva. Ar tū jys brauce pōri azaram. Kod uz Raipoli, kod uz Nierzu, kod uz tū garū pussolu Zaharūs, kas azaru sadola divōs daļōs.
(Autora pībiļde. Raipoles folkloras grupas vadeitōja Geņa Bogdanova maņ stōstēja taidu teiku. Mārgas gōja pļovā balynōt lynu audaklus. I te pa dabasim īt malns mōkūņs. Vīna mārga īsaklīdze: “Nierza īt!” Mōkūņs nūsalaide zemē i palyka par azaru. A mārgas pa tū audaklu, kas pōrsavērte garā pussolā, — laimeigi tyka krostā. I. S.)
Valentijs Nierzas azaru zynōja kai sovu kārmanu. Lyka teiklus, nu zivim viņ dzeivōja. Pōrdeve cylvākim. Kolhoza dorbūs nikod nagōja. Jam beja kupris. Krīvu laikūs jys izalyka, ka jam astma. Dabōja “grupu”. Dzeivōja vīns pats kai bobuļs. Sātā beja tikai vīna ustoba, reizē ir virtuve, i darbneica, kur jys pyna teiklus. Zīmā pōri azaram gōja pa ladu. Lyka mežacyukom cylpas, nabeja nikaids svātais. Beja jam i blise, nūglobōta uz grīstim.
Jys stōsteja, ka dzili mežā aiz jō sātas asūt azars. Nadzeivs, bez zyvu. Sāra yudiņs. A bejis Valentijs cīši skūps. Ēdis seiči — maizi, buļbas, zivs, kaidu konservu. Ni gūvi, ni zyrgu naturējis. Daudzi i nazynōja, ka taids dzeivoj. Kai meža smuts. Nūmiris pyrms četrim godim Raipoles nabogmōjā. Mōsa paglobōjuse Reigā. I jō mōjeņa laikam jau sakrytuse.”
Vajadzēs aizīt leidz tai mōjeņai apsavērt. Kartē ir nūrōdeits — Rundanki.
Ī gōju Raipoles nabogmōjā. Cylvāki sagōja apleik, visi gribēja parunōt. Jim garlaiceigi. Garais Trybuku Viktors, Aņa nu Andrim, vīns pat nu Šķaunes. Gultā gulēja ar bōrdu apaudzis puiss nu Rundānim. Var saceit, visi vītejī. Kas ir 30 kilometri deļ Latgolas. “Deļ suņa na leikums!” tai smejās. Ite varātu atbraukt folkloristi, apklaušinōt vacūs cylvākus, kuri cīši daudz zyna…
Atsavadēju, gōju tōļōk sovu ceļu. Ceļa molā puiss školda molku. Soltumā vyslobōk šķeļās. Rasnus veitūla blučus — ar vīnu cērtīni. Molocs!
Arnolds Raginskis — čiuļs. Vyss myužs ite. Sīva jau pōri ceļam — kopūs. (Nu ceļa vālōk redzēju jōs akmini. Ari pats tī jau īgravēts, jauns i sprauns.)
Izarōda, pi Valentija sātas tak Soltupeite, iztak nu meža i ītak azarā. Zīmā nikod naaizsaļ. A tys nadzeivais azars asūt 300 metru nu Leidaksnas karaveiru kopim. Arnolds — cīši styprs puiss. Runoj energiski. Bluči pleist skanādami. Cērvs cylojās, i mēle cylojās: cīši runeigs. Jys nūpērcis kolhoza vacū kūka kaļti. Jei meļnej tepat kryumūs aiz ceļa.
Raipoles akmiņu bazneica — breineigi smuka. Jaunō plebanija. Pa ceļu īt puiss ar mugursūmu, strōdojūt pi bazneickunga. Rinalds vairs naasūt. Tagad Arturs.
As vēļ pīmiņu vacū prīsteri Ontonu Lazdānu. Bejušū skūlōtōju. Pyrms kaidim septenim godim te beju ar ritini. Prīsters mani īvede bazneicā, soka: ap trejim ir laiks, kod Kungu Jezu pīsyta krystā. Nūsamete ceļūs i ilgi lyudzēs. Maņ palyka prōtā jō dīveigums. Stōsteja: reizi pa radeju nu Vatikana dzērdējis, ka Anglijā vīns lidōtōjs īsastōja seminarā, pabeidze i kļiva par bazneickungu. Jys ari tai izdarejis. I asūt ļūti laimeigs.
Ceļš savad ar cylvākim. Gōju tōļōk.
Ilmārs SILKĀNS
Komentāri