Atskatoties uz mūžu, ko liktenis viņai noaudis kā raibu, rakstainu segu, jubilāre saka, ka dzīve nav bijusi viegla. Sūri bērnības gadi Mākoņkalna pagastā: tēvs bija pāragri miris, māmuļai nācās vienai pašai rūpēties par divām meitām. Pēc kara četrus gadus Genovefa strādāja Jūrmalā, Priedaines kūdras fabrikā, bet ziemas sezonā — zivju cehā. Tur viņa arī sastapa savu vīru Jāni. Kādu laiku strādāja Rīgā, bet, kad piedzima bērns, ģimene nolēma atgriezties Latgalē. Leimaniškos iegādājās māju, bet tuvējā Rozentovas govju fermā bija vajadzīga slaucēja, kur Genovefa čakli strādāja līdz pat aiziešanai pensijā. Jā, viegli nebija, bet Genovefa nesūdzas. Grūtības cilvēku norūda. Jubilāre arī šodien ir enerģijas pilna. Vēl pavisam nesen, pirms diviem gadiem, viņa turēja gotiņu, tad sešas kazas, līdz mazmeita stingri noteica, ka babiņai vajag sevi pasaudzēt. “Bet vai tad var sēdēt rokas klēpī salikušam?” jautā Genovefa. Mājās vienmēr atrodas kāds darbiņš: jāpaada, lai arī acu gaišums vairs nav kā jaunībā. Adot domas kavējas pie mīļajiem: mūžībā pāragri aizgājušā vecākā dēla, pie vīra, kurš miris pirms sešiem gadiem. Pašreiz viņa dzīvo dēla Vitālija paspārnē, meita Regīna arī nav tālu, Pušas pagastā. Sirdi priecē trīs mazbērni — Sanita, Mareks un Linards, ir jau arī kupls mazmazbērnu pulciņš — Raivis, Markuss, Aigars un Milāna. Ar lielu nepacietību Genovefa gaida “Rēzeknes Vēstis”. “Visu izlasu no pirmās līdz pēdējai lapai,” saka jubilāre. Vēl jāpiebilst, ka mēs droši vien nebūtu uzzinājuši par Genovefas Novikas jubileju, ja vien uz redakciju nebūtu piezvanījusi viņas kaimiņiene Anna Taškāne. Paldies viņai par labestību!
“RV” jubilārei novēl stipru veselību un možu garu vēl daudziem jo daudziem gadiem!
Aija ZUJA
ATTĒLĀ: jubilāre ar mazmazdēlu Aigaru.
Sanitas RATNIKAS foto
Komentāri