(PĀRDOMAS PAR LAIKABIEDRIEM UN NEBIEDRIEM)
Jau labu laika sprīdi uz mana rakstāmgalda goda vietā stāv apjomīga 260 lappušu bieza grāmata “Mans laikabiedrs” par manas dzimtās Latgales puses — Rēzeknes rajona ļaudīm, viņu dzīvi un darbību vairāk nekā pusgadsimta garumā.
Tā ir valstī populārākā reģionālā laikraksta “Rēzeknes Vēstis” žurnālistu saimes jaungada dāvana saviem 2016. gada lasītājiem.
Savā un daudzu Rīgā dzīvojošo domubiedru latgaliešu vārdā sirsnīgi pateicos “RV” žurnālistiem un rakstu autoriem par šo saturiski vērtīgo un brīnišķīgo izdevumu.
Grāmata ir savdabīgs ekskurss vēsturē, stāsts par cilvēkiem, kuri ar savu darbu mūža garumā vairojuši Rēzeknes rajona un pilsētas slavu. (Daudzu no viņiem vairs nav mūsu vidū…) Tas ir uzmundrinājums un aicinājums mūsu jaunatnei būt savu senču cienīgai un aktīvi darboties Latgales, visas valsts uzplaukuma laukā.
Atklāti sakot, šo grāmatu nevar lasīt bez emociju spieta. Ir skumji, ka daudzi no grāmatas varoņiem jau aizgājuši mūžībā, lai gan šķiet, ka vēl pavisam nesen tikāmies… Un neviļus nāk prātā tautā iemīļotās dziesmas vārdi:
“Pa kuru laiku nosirmoja jūra,
Pa kuru laiku nosirmojām mēs?”
Kad Latgales pārstāvniecībā (Rīgā) saņēmu šo brīnumgrāmatu, pašķirstot to, atģidu, ka tajā dienā arī es pats iekāpu sava mūža 89. gada kurpītēs… (“Skrien gadi prom kā bezdelīgas žiglas, nes visu līdz, tik atstāj atmiņas…”)
Biju ļoti saviļņots, lasot Tamāras Kudrjavcevas rakstu “Mani dārgie novadnieki”. Nav iespējams bez aizkustinājuma skatīties novadnieku grupas foto, ar kuriem biju kopā jaunības laikos un, neskatoties uz 40 gadu ilgo prombūtni (dienēju valsts robežu sardzē), uzturēju kontaktus, tā vai citādi sadarbojos. Piemēram, kara komisārs Babris dienestam Tālajos Austrumos uz Ķīnas robežas sūtīja labākos Latgales komjauniešus. Uz šiem puišiem varēju droši paļauties…
Īsajos viesošanās sprīžos dzimtajā Rikavas pusē, Rēzeknē man, tajā laikā Vissavienības Zinātņu biedrības lektoram, Tālo Austrumu zonas TASS korespondentam, bija prieks tikties ar saviem laikabiedriem kara komisariātā pie Babra, pie dzimtās Rikavas lielās padomju saimniecības “Komjaunietis” vadītāja Vladimira Jasinska. Tās bija neaizmirstamas tikšanās ar saviem skolotājiem un skolas gadu draugiem. Daudzās citās vietās Latgales pusē toreiz tikos ar labestīgiem, drosmīgiem, darbīgiem cilvēkiem, stāstīju par dzīvi un notikumiem valstī un pasaulē.
Tādi entuziasma pilni bijām visi — tā laika aktīvie laikabiedri. Par to savā rakstā skaisti pateicis Fridrihs Lipskis: “Viņiem visiem, kā Pāvelam, bija divas dzimtenes: viena — dzimtais ciemats, otra — valsts, kurai strādāja, kurā ieguldīja savus spēkus, savus panākumus, savas neveiksmes.”
Daudzu šīs grāmatas autoru rakstos jūtama arī nostalģija par tiem laikiem, kad cilvēka dzīvē pirmajā vietā bija savs ciemats, darba vieta, draugi. Diemžēl šodien Latgalē ir daudz vietu, kur nav palicis ne cilvēku, ne ēku, ne dziesmu, ne darba, — nekā. Nav vairs pat dzimtās sētas, kā, piemēram, manā Rikavas — Stabarovkas puses Jezupovā.
Priecājos, ka grāmatā ir stāsti par cilvēkiem, kuri varai un apstākļiem par spīti uztur Latgalē dzīvību. Optimismu vieš Fridriha Lipska raksts “Pastāstīšu par Latgales piena karali”. Tas ir stāsts par Pāvelu Melni, kurš kā īstens karavīrs izcīnīja cīņu par sava bijušā kolhoza neizputināšanu, neļāva Latvijas izlaupītājiem to iznīcināt. Kā silta vēja glāsts ir šī raksta nobeigumā teiktais: “Daudz ko varētu šodien teikt par šo vienu no labākajām saimniecībām Latvijā. Tikai viens Dievs zina, kas būtu bijis, ja tanīs trauksmainajos 80-tajos Pāvels Melnis būtu paklausījis politiķus un visu palaidis vējā…”
Diemžēl maz bija toreiz tādu cilvēku, kuri pacentās saglabāt vecākās pēckara paaudzes sarūpēto, uzcelto, sakopto. Šodien tūkstoši Latvijas zemes hektāru vēl aizvien aizauguši ar krūmiem. Nesen, Preiļu pusē būdams, dzirdēju vīrus pie glāzes dziedam lepnas latvju dziesmas pārfrāzējumu: “Še, kur līgo kārklu birzes, esmu dzimis latgaliets…”
Par ko smejamies? Paši par sevi smejamies. Bet vajadzētu rīkoties, savu dzīvi veidot, strādāt, noslaukot no lielās skatuves negodprātīgus politiķus, kuri ar vārdiem Eiropā, ar darbiem — aizkrāsnē. Ierindas cilvēki nabadzības nospiesti, bet mūsu deputātiņi mierīgi guļ…
Turpinot Fridriha Lipska domu, ka mēs paši ar savu vienaldzību ļāvām t. s. “prihvatizētājiem” izlaupīt Latviju, citēšu politiķa, Atmodas kustības dalībnieka Viļa Krūmiņa teikto: “Ko jūs, noziedznieki, izdarījāt?! Gribējāt būvēt kapitālismu? Nu tad vajadzēja ekonomikā, lauksaimniecībā, zinātnē, izglītībā u. c. atsperties no tām pozīcijām un sasniegumiem, kas bija gūti padomju laikos (pēc postošā kara), un droši iet tālāk. Jūs visu iznīcinājāt, izlaupījāt. Tas ir noziegums pret visu Latvijas darba tautu!”
Tiešām, Latvija vēl šodien, kaut pagājuši 25 gadi kopš dziesmotās revolūcijas, dzīvo kā pēc postoša kara: trešdaļa miljona talantīgāko, izglītotāko, darbaspējīgāko pilsoņu pametuši savu valsti. Un šim procesam (ne tikai Latgalē) vēl neredz gala. Mūsu partiju vīri un sievas aizņemti pastāvīgos savstarpējos cīniņos par vietu pie siles… Latgalieši ir spiesti dibināt pat savu pārstāvniecību Rīgā, lai kaut kā par sevi atgādinātu. Diemžēl valdošie Rīgā, dalot budžeta naudu, par Latgali cenšas aizmirst…
Tieši šajās dienās, kad rakstu šo apceri, saistībā ar Lielbritānijas vēlmi izstāties no ES Eirosavienībā notiek karsti strīdi par iespējamo pabalstu samazināšanu Anglijā iebraukušajiem viesstrādniekiem, arī Latvijas iedzīvotājiem. Mūsu premjers grasās tam piekrist… Skumji, bet ko darīt?
Man kā pilsonim rodas jautājums: kad Latvija saviem aizbraukt gribētājiem sāks plānot pabalstus, lai viņi paliktu mājās, strādātu savai valstij, maksātu nodokļus mājās? Godātie valstsvīri, cienītās valstssievas! Kad jūs beigsiet savstarpējo grūstīšanos, kašķēšanos, apsaukāšanos un sāksiet domāt par savu pilsoņu labklājību, kad izdarīsiet kaut ko, lai viņi nepamestu te savas ģimenes, bet dzīvotu, strādātu un neskatītos, uz kuru pusi bēgt no jūsu alkatības un baidīšanas ar karu. Kaut kas taču jādara, lai Latvija galīgi nepārvēršas par Eiropas kungu medību laukiem.
Diemžēl par to daudzi mūsu pašu ievēlētie deputāti nedomā… Paldies Dievam, sāk domāt jaunie, tie, kuri nav aizbraukuši uz ārzemēm. Par spīti valdošo izdomātiem grožiem un kara propagandai, ir vēl Latvijā jaunatne ar gaišu prātu. Nu ir pienācis īstais laiks sākt pārvaldīt savu valsti! Mēs ceram uz jaunatni, jo ne jau visus valdošajiem izdevies nozombēt.
Lūk, kādas pārdomas man un maniem domubiedriem radušās, lasot grāmatu “Mans laikabiedrs”. Vēlreiz paldies “RV” redakcijai par šo lielisko dāvanu saviem lasītājiem. Paldies žurnālistu saimei par redzējumu, kā sava izdevuma slejās runāt ar Māras zemes ļaudīm, lai uzturētu Latgales ļaužu dzīvesziņu un senas kristietības zemes garu.
Lai jums optimisms un veiksme jūsu cildenajā misijā!
Patiesā cieņā,
jūsu laikabiedrs
Pēteris TURĶELIS
Rīgā
Komentāri