Mēs bieži rakstām par tiem Latgales iedzīvotājiem, kuriem Dievs devis īpašu žēlastību nodzīvot ļoti garu mūžu — 100 gadus un pat vairāk. Parasti jubilārus sveic ne tikai radiņi, bet arī oficiālas personas — pašvaldību pārstāvji. Vienu laiku pat prezidents sūtīja apsveikumus. Ir ziedi, fotografēšanās, ir viss, kas jubilejas reizē pienākas. Priecājas sirmgalvji, mīlīgi un laipni senioru radinieki. Parasti gan jubilāra radu pulciņš nav liels: daudzi jau sen viesojas debesu dārzos, citus dzīves takas aizvedušas uz tālām zemēm. Tik tālām, ka par atbraukšanu ciemos var tikai sapņot… Tomēr daudzos gadījumos senioriem uzsmaidījusi laime: viņu aprūpē tuvs un mīļš radubērns. Protams, ka šis aprūpētājs būtu pateicīgs pat par minimālu palīdzību no Latvijas valsts puses (pašvaldību personā?). Diemžēl pašvaldības Latvijā arī nav ne bagātas, ne… īpaši iejūtīgas. Kādas seniores mazmeitas lūgums palīdzēt ar malku nav radis dzirdīgas ausis: tava vecmāmuļa — tava problēma! Jā, līdzīgos gadījumos pieņemts naudiņu tērēt ziedu pušķiem, un laikam no manas puses nav smuki skaitīt naudu svešā kabatā… Bet varbūt nemaz tik sveša mums visiem pašvaldību un valsts kabata arī nav. Jubilārs un viņa vienaudži mūža darbu ielikuši, lai vairotu valsts bagātību. Viņiem kolhozā, sovhozā maksāja ļoti maz, toties valsts arī viņu nopelnītos līdzekļus tērēja ceļu sakārtošanai
(kas tagad nolaisti),
medicīnas uzturēšanai
(pirms 25 gadiem slimnīcās šodienas jubilārus un citus viņu vienaudžus ārstēja bez maksas).
Šodien Latvijai naudas pietiek tik vien, lai trekni uzturētu valdošo partiju pārstāvjus un svešu zemju kareivjus… Kā jau vecam cilvēkam, jubilāram bieži uznāk vājuma brīži, un jāsauc mediķi. Bet ātrās palīdzības mašīnas var iebraukt ne katrā ciemā. Cik reizes bijis tā, ka gaviļnieka radam jādodas uz kaimiņu mājām
(bet tās nav tuvu, un spēcīgu vīru tur arī nav)
meklēt cilvēkus, kuri palīdzētu sirmgalvi aiznest līdz ātrās palīdzības mašīnai. Cienījamie sveicēji, augstākas un ne visai augstas varas pārstāvji, kuri parasti no sirds vēl jubilāriem ierakstīt dzīves grāmatā vēl daudzus gadus! Apsveikumi, protams, laba lieta, bet jūs taču zināt, cik “bagāti” ir Latvijas lauku ļaudis. Nu tad atrodiet tomēr iespēju ne tikai jubilejas reizē atbalstīt viņus un tos, kuri kopj šos sirmgalvjus. Atbalstīt, lai večuks nejustos vientuļš un nelūgtu Dieviņam ātrāku nāvi. Bez tam būtu jāpatur prātā: ja neatrastos radiniece, kopēja, pašvaldības būtu spiestas tērēt līdzekļus sirmgalvja uzturēšanai pansionātā, un nauda gribot negribot būtu jāatrod… Vecu, nespēcīgu cilvēku problēmas jau nav tikai kādā vienā pagastā. Citā jaunai un spēcīgai bezdarbniecei veļu izmazgā bez ierunām, par vientuļa vecīša veļu bieži aizmirst… Starp citu, pilsētā, kur, kā saka, viss pa rokai, vientuļu un vecu cilvēku dzīvei savas sāpīgas nianses. Dome, kur darbinieku skaits pieaug ne pa gadiem, bet pa mēnešiem un dienām, nevar atrast vienu datoriķi, kurš pusstundas laikā no dzimtsaraksta arhīviem “izvilks” gada jubilāru, 100-gadnieku, sarakstu. Lai zinātu dome un laikā 100-gadniekam nogādātu 100 eiro, kā tas paredzēts domes nolikumā. Diemžēl domes darbiniekiem nav laika tādiem sīkumiem — lai simtgadnieks pats (ja viņam nav tuvu radu) nāk uz domi un atgādina kungiem: “Man nākamnedēļ simtā dzimšanas diena. Vai nebūtu tik laipni izmaksāt to naudiņu, kas paredzēta budžetā?” Diemžēl
visvisdemokrātiskākās
un
visvisprogresīvākās
valsts Latvijas ierēdņu kabinetos līdzcietība nemājo. Izravēta ar saknēm, lai netraucē dzīvot brīvi un rūpēties par personīgo labklājību. Kad mums kāds redakcijas apmeklētājs jāsūta uz domi (jo viņa jautājums ir domes kompetencē), mēs labi pārdomājam, kuru deputātu ieteikt, kurš ne tikai uzklausīs, bet vismaz mēģinās palīdzēt. It kā jau visi domes deputāti regulāri pieņem savus vēlētājus. Uzklausa, apsola. Bet vai palīdz? Rēzeknieti V., kuram mēs ieteicām aiziet pie kāda priekšnieka, uzņēma laipni. Pieņēmis iesniegumu, priekšnieks apsolīja, ka noteikti izskatīs sūdzību… Apmeklētājs apmierināts devās prom, bet, izgājis no kabineta, konstatēja, ka atstājis tur savus cimdus, atgriezās… tieši tajā brīdī, kad priekšnieks viņa saplēsto iesniegumu meta atkritumu grozā. Tāda attieksme… Vai arī vēl viens, teiksim tā, mūsu elites uzmanības piemērs. Reizi gadā par godu pilsētas svētkiem dome sarīko svinīgu pasākumu, uz ko tiek aicināti arī Rēzeknes Goda pilsoņi. Pēc etiķetes un kulturālās sabiedrības normām, ielūgums jāsūta Goda pilsonim ar dzīvesbiedri. Taču Rēzeknē to nezina… Ekonomija? Žēl liekas kafijas tases? Bet atgriezīsimies pie šī raksta galvenās tēmas — senioriem. Rēzeknieši seniori cer, ka kaut kad kaut kas “lielajā mājā” tomēr sadzirdēs viņu lūgumus. Nu kaut vai lūgumu sakārtot autobusu pieturas ziemeļu un dienvidu rajonā tā, lai tur būtu kāds nekāds koka soliņš, lai viņiem, cienījama vecuma cilvēkiem, nav jāstāv pa pusstundai, gaidot, kad pienāks kārtējais autobusu “vilciens” (trīs četri autobusi pēc kārtas). Aizvien cer, ka tādas domes struktūras kā “Rēzeknes namsaimnieks” pret apmeklētājiem izturēsies nevis kā pret nelūgtiem viesiem, bet cilvēkiem, kuri ierēdņus uztur. Nobeigumā atgriezīšos pie tā, ar ko sāku, — pie jubilejām. Latgalei un tās pašvaldībām vajadzētu lepoties ar saviem sirmgalvjiem veterāniem un vismaz mēģināt īpaši apčubināt cilvēkus, kuri tik daudz pārdzīvojuši, ar savu darbu sarūpējuši to mantu un Latvijas bagātību, ko vēl šodien šķērdē lielās un mazās valsts pārvaldes struktūrās strādājošie. Jā, pašvaldībām trūkst līdzekļu, lai sakārtotu ceļu uz Krievu Slobodu, Guriliškiem vai Maļinovku. Bet varbūt mēs visi vienkārši esam samierinājušies ar šādu valsts lielo ierēdņu attieksmi pret mums, pret mūsu vecīšiem, pret Latgales problēmām un lieku reizi vairāmies uzstāt, pacelt balsi savu cilvēku, sava novada aizstāvībai? Un visbeidzot. Gausties gaužamies par 25 gadus Latvijā valdošās elites rijīgumu, savtīgumu un kurlumu, bet samierināmies ar to, ka šī elite praktiski atņēma mums iespēju izteikt savas domas referendumā; ka vēlēšanās mums nav izvēles; ka ik gadu tiek
apcirptas
tautas tiesības brīvi paust savu viedokli. Rau, rindā uz valdošā vairākuma apstiprināšanu gaida Āboltiņas bīdītais likums, kas regulē Latvijas presi. Ja tas kaut kādā veidā tiks pieņemts, žurnālistiem būs ļauts savos rakstos tikai slavināt varas pārstāvjus. Jebkura valdošo personu kritika tiks uzskatīta par hibrīdkara sastāvdaļu, par pretvalstisku un būs sodāma ar arestu un cietumu… Ak, Latvija, Latvija, kurp tevi ved?
Māra NIZINSKA
Komentāri