Kai tod ir dzeivōt Latgolas austrumu molā, kur
“nav augstu kolnu, ni plašu lauku”,
bet kur ir daudz pakolnu un ir breineiga doba, un kur čaklums un tykums bejis latgalīšu dzeives pamats? Par tū bejušō Pušas pogosta īdzeivōtōja (tagad maltīte) un keramikas vecmeistara Oduma Kōpusteņa meita Marija Zuja stōsta sovā nalelajā dzejas grōmateņā “Latgolas molā”, kas pagōjušajā nedeļā izdūta Latgolas Kulturas centra izdevnīceibā. Krōjumeņā vīn 22 dzejūļi, un tī snādz daļeju īskotu autores biografijā. Sirsneigas ryndas veļteitas tāvam Odumam Kōpusteņam, kura mīlesteiba pret saimi bejuse tik lela un vysuaptverūša, ka tōs syltuma gona vysai dzeivei:
“Ar smaidu, ar jūkim, bez vōrdim osim
Odums beja laipns pret lelim un mozim.”
Daudzi dzejūli veļteiti bārnim un mozbārnim: vacmāmeņai Marijai nav palykušas napamaneitas ni Armandeņa diplomata spējas, kod mozajam tik ļūti gribīs braukt cīmūs, ni, pīmāram, Vitaļa osprōteigōs dūmas. Autore grōmoteņas prīkšvōrdā roksta, ka tagad, asūt pensijā, jai
“ir daudz breiva laika, bīži pōrdūmoju dzeivi — par vysu, kas radzāts un pīdzeivōts”.
Dzejūļus sōkuse raksteit vēļ kolhoza laikūs, sīnas avīzē publicejūt pantus, kur izsmīta slynkōšona un dzeršona, vīn cylvāki tod nazynōja, kas tūs pantus roksta.
“Tagad rokstu par šūdīnas nabyušonom: kai lauku zeme aizaug ar kryumim, cik ciniski teik izlaupeita vaļsts…”
roksta Marija Zuja. Taipat kai cytim, jai sōp sirds par dzymtū pusi, par tukšajim laukim, par Latvijas nōkūtni:
“Palyka tukša itei Pušas mola,
Nabeja bārnu — jōslādz beja škola.”
Ari politika saista interesi, pat nanūsaucūt augstu amatpersonu vōrdus, laseitōjs tūmār var uzminēt, par kū ir runa:
“Reiz dzeivōja rukss, tō nasauksim vōrdā,
Jam beja sova sile un bareiba gorda.”
Voi, pīmāram:
“Tai korupcija arvīnu plaukst te un zeļ.
Kas apzūg vaļsti, tī lapnas villas sev ceļ.”
Napasleidējuse bez uzmaneibas vēļ vīna myusdīnu problema, kas ir vyseistōkō sārga: točkas un dzeršona.
“Bet jys vēļ nūdybynoj točku.
Te vušku daudz, jys cērpējs byus.”
Autore pīdōvoj ari sovu skatējumu, kai lobōt situaciju vaļstī. Izarōdōs, pavysam vīnkōrši, tik vaicōjums, kod tys pīsapiļdeis:
“Skūlu reformu veicūt, Dīva apredzei vajaga ļautīs,
Navys klauseitīs, kū kaidi nelgas te bļaustōs.
Kod bārni stypri mīsā un gorā augs,
Tod tikai dzeive myusu zemeitē plauks.”
Skaists dzejūļs veļteits gon dyženajam latgalīšam, bazneickungam Frančam Trasunam, gon prezidentam Kārlim Ulmanim. Taipat autore atgōdynoj vysim turētīs pi veiskupa Stroda gramatikas, navys mēli lauzeit jaunajā raksteibā. Grōmateņā atrūdams ari nalels skečs “Leldīnēs”, bet pīlykumā — biografiskas fotografijas. Krōjumeņš “Latgolas molā” ir ari kulturvēsturisks montōjums nōkamajom paaudzem.
A.Z.
Komentāri