Vecāku gadu kundze, pacilājusi “Maximā” dažādu nokrāsu piena pakas, smagi nopūtās: “Vasara, lielā piena laiks, bet piena cena veikalā, kā bijusi 80 — 90 centu par litru, tā ir.” Pircējai taisnība — ne piens, ne piena produkti tirdzniecības uzņēmumos īpaši lētāki nekļūst. Bet vai piena ražotāji vainīgi? Lauksaimniecības organizāciju sadarbības padome (LOSP) izstrādājusi un iesniegusi valdībai konkrētas prasības piena nozares glābšanai. Atsevišķos Latvijas reģionos pārstrādātāji saimniekiem par piena litru maksā 19 centus. Bet ne visiem. Mazākiem ražotājiem tepat Latgalē jāiztiek ar 12 centiem par kilogramu. Vai saimniecība var ar tādu naudu izdzīvot, ja piena pašizmaksa ir no 22 līdz 27 centiem? Lielākas saimniecības, sevišķi tās, kas ņēmušas kredītus attīstībai, ir uz bankrota sliekšņa. Valdībai būtu steidzami jāpieņem radikāli lēmumi — jāsamazina PVN pienam; jāievieš piena pakas cenas sadalījums: 40% saņem ražotājs, 30% — pārstrādātājs un 30% — tirgotājs. Ir arī citi prātīgi ieteikumi. Taču — kas gan ieklausīsies saimnieku priekšlikumos? Latvijā saimniekošanas politiku jau 25 gadus nosaka savtīgi plānā galdiņa urbēji, nemākuļi. Lai pie kāda saimnieciska pasākuma mūsu valdība ķertos, rezultātā iznāk karabīne vai vienkārši… milna, t. i., miets, kura tapšanai iztērēti miljoni. Tā notika ar “Liepājas metalurgu”. Milzīgas summas valsts iztērēja, apmaksājot Maksātnespējas aģentūras
specu
pūliņus, kuru uzdevums bija sameklēt “Liepājas metalurgam” jaunus saimniekus – investorus. Piedāvājumi bija, bet daudzi no tiem tika noraidīti investoru “nepareizās” tautības dēļ. Izvēlējās Latvijai
brālīgās
Ukrainas uzņēmējus, jo Latvijas politiķiem ir īpaši siltas jūtas pret Maidana Ukrainu. Tik siltas, ka mūsu augstākās amatpersonas, stājoties amatā, pirmām kārtām jož uz Kijevu apliecināt Porošenko savas simpātijas (Kučinskis gan vēl nav paspējis tur pabūt). Neaizmirstot ietērpties tautas tērpā. Nē, ne mūsējā, bet Ukrainas “višivankā”, kā to, piemēram, darīja Saeimas spīkere I. Mūrnieces kundze (un uzšķaudīt viņai par to, ka tādējādi viņa noniecināja mūsējo, latviešu tautas tērpu…). Aiz valstiskām simpātijām pret Ukrainu droši vien arī bija izraudzīts “Liepājas metalurga” investors. Kaut internetresursos pat 8. klases skolēns bez maksas varēja sameklēt ne visai glaimojošas ziņas par izvēlēto ukraiņu investoru: pret viņu gan Krievijā, gan Ukrainā ierosināti vairāki tiesvedības procesi par krāpnieciskiem darījumiem ar zemi un citu nekustamo īpašumu. Kas atbildēs par šo neveiksmīgo izvēli? Kas valstī uzņemsies atbildību par to, ka iznīcināts vēl viens Latvijas uzņēmums, bez darba palikuši un dosies prom vairāk nekā divi tūkstoši cilvēku… Tāda nemākulīga saimniekošana neceļ Latvijas valdības un arī valsts prestižu, rada zemnieku un bezdarbnieku neapmierinātību un ņurdēšanu. Toties valdība, ne šī, ne iepriekšējā, nemaz negrasās uzņemties atbildību par neveiksmīgo Maksātnespējas aģentūras darbu (Rasnača pārziņā); par desmitiem miljonu eiro, ko Latvija neveiksmīgi ieguldīja “Liepājas metalurga” glābšanā. Ekonomisti saka, ka būtībā atkārtojās tas pats, kas savulaik jau tika piedzīvots ar “Parex” bankas glābšanu. Lai to nesmukumu un liberāļu valdības
(vienalga, kas stāv tās priekšgalā, Dombrovskis, Godmanis, Straujuma vai Kučinskis)
mazspēju un nemākulību notušētu, Latvija rībina kara bungas, rītā un vakarā tautai atgādinot par apdraudējumu, par to, cik cītīgi viņi, valdošie, cenšas mūs pasargāt no Krievijas, kur Putins to vien dara, kā sapņo atgriezt Latviju savā valdīšanā… Tāda baidīšana uzmanības novēršanai ir pārbaudīts paņēmiens. Zagļi arī tā dara: lai novērstu no sevis uzmanību, skrien un kliedz: “Ķeriet zagli!” Vai tad mūsu valdībai ļoti lojālie mediji katru dienu nekliedz: jābruņojas, jābruņojas, jācīnās ar apdraudējumiem? Latvijai tā ir prioritāte. Štrunts par bankrotējušo “Metalurgu”, par saimnieku, kurš, nespēdams atmaksāt kredītus, paziņo par bankrotu… Vēl mazliet par naudu. Par lielu naudu, kuras trūkst pedagogu algām, pensiju indeksēšanai, piensaimnieku atbalstam utt. Tikko izlasīju, ka Ministru kabineta komiteja (?!) sākusi virzīt noteikumu projektu, kas paredz vispārējās izglītības infrastruktūras attīstībai piešķirt 167,7 miljonus eiro. Skolas dučiem slēdzam ciet, jau sabūvētie sporta nami stāv tukši (labi, ka tajos šad tad pulcējas veco ļaužu deju kolektīvi), bet turpinām miljonus virzīt… jaunu skolu aprīkošanai un sporta namu būvei. Tālāk atreferēšu oficiālo informāciju. Tātad
167,7 miljoni eiro tiks iedoti Kārļa Šadurska (“Vienotība”) vadītajai Izglītības ministrijai
“komunikāciju tehnoloģiju risinājumu ieviešanai un aprīkojuma iegādei, jaunu dabaszinību un matemātikas kabinetu iekārtošanai pamatizglītības programmas īstenošanai; izglītības iestāžu sporta infrastruktūras, dienesta viesnīcu, internātu būvniecībai; reģionālā metodiskā centra attīstībai, kā arī projekta īstenošanai un vadībai un paša projekta īstenošanas informācijas un publicitātes pasākumiem”.
Kā jums patīk? Manuprāt, politiski slīpētu zagļu muldēšanas superparaugs. Pedagogu algu normalizēšanai naudas nav. Kāpēc? Tāpēc, ka no algu fonda neko lielu īpaši nenozagsi. Toties naudu, kas atvēlēta
“projekta īstenošanai un vadībai un paša projekta īstenošanas informācijas un publicitātes pasākumiem”
utt., var paņemt visu. I gailis pakaļ nedziedās. It sevišķi, ja izglītības nozari vada tāds agrāk Repšem, tagad viņa pēctečiem uzticīgs un uzticams cilvēks…
Māra NIZINSKA
Komentāri