Sabiedrība

NĀVEI PAR SPĪTI…

Publicēts: 22. maijs 2015 Autors: Rēzeknes Vēstis Komentāri (0)

Par karu būtu jāatceras vienmēr, ne tikai svētku dienās. Vēl jo vairāk tāpēc, ka mums blakus vēl dzīvo cilvēki, kuri bija ierauti tajā viesulī. Mūsu šodienas intervijas varone — Antoņina KRASŅANSKA-ATAŠENKO. Kara gados 16 gadu vecumā viņa bija spiesta atstāt dzimtās Ukrainas plašumus, jo tika nosūtīta uz darba nometni Vācijā.

— Antoņinas kundze, pastāstiet par kara gadiem…

— Esmu dzimusi Poltavas (Harkovas) apgabala Petrovkā. Māte bija skolotāja, tēvs — sarkanais partizāns, Budjonija pirmās jātnieku armijas loceklis. Vēlāk mēs pārcēlāmies uz Belopoļje. Pabeidzu deviņas klases, un sākās karš. Tajā laikā māte jau bija skolas direktore. Praktiski uzreiz sākās okupācija. Fašistiskie spēki ļoti ātri sagrāba Ukrainas teritoriju. Kara sākumā, 1941. gadā, tēvs pārcēlās uz citu pilsētu, gribēja arī mani paņemt līdzi, taču es negribēju atstāt mammu un brāli. Manai mātei teica — sēdiniet bērnus vilcienā un sūtiet prom, bet jūs pati braukt nedrīkstat, jūs esat skolas direktore. Tā mēs palikām dzīvot vācu okupētajā pilsētā. 1942. gada augustā mani nosūtīja spaidu darbos uz Vāciju.

PILNU TEKSTU LASIET “RV” 22.05.2015.

← Atpakaļ uz sākumlapu