Dzīdi, laksteigola, pavodi mani ceļā, kur rudzupučes zylas zīd un zeļteitī saules stori speid, kur svēteļs boltais klusu breinojās par aušeigū vēju, kas tam spolvas nu spōrnu plēš. Dzīdi, laksteigola, ved tōlō ceļa gōjēju mōjōs, kur pi lūga sēd meitine un gaida. Tōs kvīšu dzaltonī moti atmirdz saulē, iz lyupom tai smaids kluss un sylts, bet poša verās tōlumā — cereibā, ka varbyut kaids iz mōjom nōk. Bet ceļu nacaurradzams putekļu mōkuļs klōj, un vīneigi vējs tai par atbiļdi ar kūku lopom zaļom, saulē sasiļdeitom, sveikas mōj, drūšynūt, ka gon jau pōrnōks reiz gaideitais ar rudzupučem zylom, ar vōrdim syltim — kai vosoras vokors. Dzīdi, laksteigola, un rōdi gōjējam eistū ceļu iz mōjom — cauri tymsim mežim un sylim: vīn izved iz ceļa tō, kur zylōs rudzupučes zīd.
DZĒRVES
Rudinī, kod lopas sōc lidōt nu kūkim, saules stori dzīst un leits leist, lai gon nav līgts mīļōt, apsamolda sirds. Tod, jo nav nivīna, kas nōk leidza rudinī, kod dzērves klaigōdamas aizlidoj pādejōs, dzimtines plašumus atstōjūt aiz sevis, un kod septembris ar sorkonu krōsu aizkrōsoj vysus ceļus, kas atpakaļ vad. Pādejōs solnōs nūsolst mīlesteiba. Dzērves satrauktas aizlidoj, pajamūt sovas skumes leidza kai ceļamaizi. Tōs pazyud tōlumā — un sirds apsamolda. Lopas lidoj nu kūkim, nazyn kur kailajūs kūkūs pazaudej sevi vējs. Bet mīļōt pat rudinī nivīnam nav līgts! Ari tod, jo apsamolda sirds, pat jo dzērves satrauktas klīdz un, lidojūt prūjom, tevi skaļā bolsā leidza sauc.
VOI VARI ĪSADŪMŌT
Īsadūmoj, es vātrā kaut kū atrodu — tymsu, kas ļaus maņ naradzamam kļyut, laiku, kas nikur nasasteigs, bet apkōrt putinī grīzsīs; vēstuli, kas, pat guņs līsmēs masta, nasadegs, un vōrdus, nu kurim par tevi sanōks stōsts. Un tīpat vēļ leita lases beja, nu kurom gaišōkas dūmas un atvārtōka sirds, un ceļš, kas vad vīn pareizajā vērzīnī. Es navarēju saredzēt, voi tur beja vīglas sudobra osoras, kas izsōp vysa pasauļa sōpi, un dusmes, kas te pēški sazaceļ kai putnu symti vosoras dzidri zylajūs dabasūs, te nūrymst kai mīgs, kas pīsazūg nagaideits. Īsadūmoj, es redzēju taidu mīlesteibu, kuras volūdu un skaistumu varbyut tikai ratais saprass, un sapynu, kas nikur tōli naaizīs un vīnmār pavadeis. Es ļūti skaidri saskateju rosu, kura teirumus rudineigūs reitūs apglōsteis un kai ar sudobra pērļu krelleitem izrūtōs. Voi vari īsadūmōt, es redzēju vīnu atvārtu lūgu, kurā radzams vyss itys pasauļs… Un tū vysu, vari īsadūmōt, es atrodu dēļ tevis! Voi tu tū vysu gribi nu manis sajimt? Jem vysu, kas dūmōts tev!
SADAG LAIKS
Myrdzūšā snīgā saules stori atspulgoj naskaitamom sudobra zvaigzneitem. Pat snīgam solst itymā gērbā, bet varbyut tys nikō najyut, tikai spūži vyzuļoj. Putni pasarōda un strauji aizlidoj zylajūs, zylajūs dabasūs. Sadag laiks kai īsvīsta gunī sausa molkas pagaleite, kū ōtri apskaun līsmes nu vysom pusem. Solta saule, gaiši un bezjyuteigi smaideidama, uzspīž snīgam kvālu skupstu, kas zemei klusu stōsta par pavasari. Myrdzūšajā snīgā pagaist vōrdi, kas napīder nivīnam — ni zemei, kas ilgojās pēc pavasara, ni saulei, kas ilgojās pēc vosoras. Vysim reizem pītryukst kaidas syltas rūkas maigō glōsta, un laiks navys skrīn, bet sadag. Tam navajag līsmes, navajag cylvāka — tys vīnkōrši aizplyust garom, uzspīžūt vīnam vāsū, cytam nasavaļdeigū saules sorkonū skupstu, kuru ilgi nav īspējams aizmērst, jo tymā tai kai sadag laiks.
SVEŠŌ DĪNA
Paej pretim, svešineica dīna, es tevī īzeimēšu sauli ar tōs spūžajim storim un vēļ mōkuļus palākūs, lai valk caurspeideigū leita deči sev pōri un nasaver iz pavasari ar saraudōtom acim; pēc tam — snīgu, kurs īpazinis un izjutis iz sevis tik daudz dažaidu — gon vīnmuļu, gon izteiksmeigu — cylvāku sūļu. Klōt vēļ pīlikšu pusnakts stuņdi, kas vīnmuli runoj klusumā, gaidūt, kod atīs saullākts un īkrōsōs vysus putnus, kas svineigūs bolsūs, dabasūs augši lidōdami, īsagavilej. Es tev, svešō dīna, dōvynōšu klēpi rūžu bez ērškim: sazeimēšu krōsainūs rokstūs, lai naizbōlej. Tev pīstōvātu vyss, kū vīn muns prōts varātu izdūmōt, bet baile, ka maņ pošai napaliks tevī vītas. Tevi nivīns nikod nasaprass un nauzminēs, kū tu atnesi. Es tevī īzeimātu sevi, tūmār beistūs, ka taidā zeimējumā eisti naīsaderēšu.
APREĻA DABASI
Apreļa dabasūs zūsu bori klaigōdami zeimej vīglus lūkus. Tōs nūreibušas nu pavasara saules un nu prīcas par atsagrīzšonu mōjōs un ar sovim bolsim uztraukti uzrunoj pasauli. Zūsu klīdzīņu atbaļss spēlejās pats ar sevi, aizskanādams naaptveramā tōlumā storp vēļ nasaplaukušim kūkim un zemi, vēļ pylnu ar zīmas elpu, vējam mežūneigam un osam trokojūt, kai mēginojūt aizdzeit atpakaļ šūs pōrnōcējus. Atmūda ir sōkusēs. Ceļš, snīga boltumam nūkyustūt, pošam par pōrsteigumu nagaideiti plēš sev dziļas rātas. Tōs nav sōpeigas, bet pa tom, iztraucāts nu ladainō mīga, yudiņs tecēt sōc, kai zemes iztureibu pōrbaudeidams, nadrūši tausteidamīs sōkumā. Var jau byut, ka tōs ir zemes ilgas: klivuse breiva nu snīga un lada, tei vēļ izraud sovu pādejū sōpi, kū leidz golam nūsusynōs lānim sūlim ejūšais pavasars un apraus narymstūšais vējs, kod apreļa dabasus svineigi pīskandynōs zūsu prīceigōs klaigas. Pēcpusdīnas saules pīlītajūs dabasūs putni borūs atsagrīž mōjōs, iz sovim spōrnim nasūt pavasari.
Ilze KEIŠA
Komentāri