H. Vilne dalījās atmiņās par baiso notikumu, izvešanu, ko viņa piedzīvoja, būdama pavisam jauna meitene, kurai vēl pat 17 gadu nebija. Helēna stāstīja par necilvēcīgajiem apstākļiem vagonos, par to, kā tos, kas nomira ceļā, izmeta pa durvīm no vagona, par to, kā Sibīrijā strādāja kolhozā, kā strādāja mežrūpsaimniecībā, ka maizīti ēda tikai tad, kad nokļuva slimnīcā. Stāstīja par to, kā vasarās strādāja ar zirga vilkmes grābekli un cik maza bijusi ģimenes dzīvojamā mājiņa — apmēram divi metri platumā un trīs metri garumā. H. Vilne stāstīja, kā pirmajā izsūtījuma pavasarī nācās pārtikt no sasalušajiem kartupeļiem, ko uzlasīja kolhoza tīrumā, kā nākamajiem pavasariem ģimene krāja kartupeļu miziņas ar “actiņām”, lai varētu izaudzēt sev kartupeļus. Jauniešus aizkustināja Helēnas stāsts, kā viņa pati tētim Sibīrijā izraka kapu, kā ar godprātīgu darbu izsūtījumā nopelnīja grūsnu telīti, ko pēc tam izdevīgi pārdeva, lai būtu nauda vilciena biļetēm mājupceļam. Uz Latviju nevienu par velti neveda. Jaunieši Helēnai Vilnei uzdeva daudz jautājumu. Kā cilvēki tika pie drēbēm, ja kolhozā izsūtītajiem par darbu neko nemaksāja? Vai Sibīrijā cilvēki varēja pārbaudīt redzi un dabūt brilles? Vai lāči un vilki uzbruka cilvēkiem? Vai čūskas sakoda cilvēkus? Cik ilgi bija jābrauc ar vilcienu uz mājām? Vai vērši vienmēr paklausīgi vilka siena vezumus? Ko izsūtītie Sibīrijā ēda? Vai svinēja Ziemassvētkus? Tikšanās bija vērtīga. Represētā Helēna Vilne pagātnē piedzīvoto tieši nodeva jaunās paaudzes rokās. Cilvēki, kuri zina pagātni, jau šodien svētī savu nākotni.
Iveta DIMZULE,
Rikavas Jauno literātu kopas konsultante
Komentāri