Uz aicynōjumu rokstā “Foto — Viļāni — A. Locovs”, kas beja nūdrukōts 9. juņa “Mōras Zemē”, idejas autorei Ivetai Dimzulei izadevīs uzzynōt dīzgon daudz par fotografijā radzamīm cilvākim. Pīdōvojam laseitōjim šōs ziņas. Ja kaids vēļ kaut kū zyna, rokstit.
“MZ” Informācija par A. Locovu. Izcils sava amata meistars. Vienmēr sekoja svarīgiem notikumiem, ieradās tos dokumentēt arī Rikavā — skolā, Rikavas draudzes lielākajos svētkos, garīgo autoritāšu vizitāciju reizēs.
Informācija par fotogrāfijā redzamajiem cilvēkiem.
1. rindā
pirmā no kreisās
— Putniņa (Brence) Matilde, izcila Rikavas baznīcas kora dziedātāja, folkloras ansambļa “Rikava” ilggadēja dalībniece; 1. rindā
trešā no kreisās
— Genovefa Ragauša (Lītaunieks). Viņas sen uzrakstītais darbs “Maltas Trūpu kalējs” publicēts jaunākajā rakstu krājumā “Olūts”; 1. rindā
ceturtā no kreisās
— Viktorija Lītaunieks, Genovefas Ragaušas brāļa Aleksandra Lītaunieka sieva. Tika izsūtīta 1946. gadā par sadarbošanos ar mežabrāļiem;
2. rindā
piektais no kreisās
— Pokuls Jānis no Murāniem; izvests ar ģimeni 1941. gadā; 2. rindā
sestais no kreisās
— Jāzeps Ragaušs no Soloviersiem, Turķeļa Pētera mātes krustdēls, Rikavas baznīcas sakristians; 2. rindā
ceturtais no labās
— Rikavas prāvests Jāzeps Sviklis; cēlies no Rogovkas; 2. rindā
trešais no labās
— Čevers Pēteris, Jāzepa Ragauša (no Soloviersiem) brālēns, Turķeļa Pētera mātes krustdēls, Rikavas baznīcas ērģelnieks, bija veikalvedis Rikavā, Rikavas draudzes automašīnas šoferis. Pēc Otrā pasaules kara pārcēlās uz Galēniem, bija tur ērģelnieks. Galēnos miris, tur apbedīts. 2. rindā
otrā no labās
— Jāzepa Ragauša (no Soloviersiem) māsa, mūķene. 2. rindā
pirmā no labās
— Antoņina Strode no Murāniem. Viņas vecāku mājas atradās blakus mežam, kur sākās Soloviersu mežs, kur Otrā pasaules kara laikā slēpās partizāni. Tā kā Antoņinas tēvs Jāzeps pirms kara bija miris, saimniecība bija uz mātes pleciem. Partizāni pa vakara krēslu un naktīs nāca palīgā apdarīt saimniecības darbus. Kā atlīdzība viņiem tika iekurināta pirtiņa, izmazgāta veļa. Antoņinas vecāku māju fašisti nodedzināja, jo vairākkārtīgi kāda Smilktiņu Virgīnija brauca uz komandatūru Viļānos sūdzēties, ka Strodu Tekla atbalsta partizānus. Komandatūrā bija mēģinājuši atjokoties: sak, varbūt Tekla piepelnās, ciema vīriešiem veļu mazgādama (drēbes Tekla žāvēja mājas pagalmā, nevarēja tās uzreiz atdot partizāniem, jo bija arī lāpāmi drēbju gabali), bet Virgīnija bija uzstājīga. Ar regulāru sūdzēšanos panāca Strodu mājas iznīcināšanu.
3. rindā
trešā no labās
— Marija Šnepste, Liepiņu Veras (Rikavas Kaļvi, Liepiņa Antona sieva, Antons bija slavens kalējs, Ludzas baznīcai kala krustus) māsa, strādāja Rikavā pastā, vēlāk iekārtoja savu dzīvi Rīgā. Nekad neatteica nevienam rikavietim apmešanās iespēju, kad cilvēkiem bija darīšanas Rīgā. 3. rindā
pirmā no kreisās
— Antoņina Lozda. 3. rindā redzamās jaunietes bijušas Rikavas baznīcas kora un procesijas dalībnieces.
Pēdējā rindā
otrais no kreisās
— Putrevičs Viktors. Viņa sieva Helēna nāca no Uguļovas Zviedru ģimenes. Visi pēdējās rindas vīrieši, Rikavas katoļu draudzes inteliģence, piedalījās visos svarīgajos pasākumos Rikavā. Pētera Turķeļa atmiņā spilgti saglabājies Rikavas vēsturiski — reliģiskais fons, kāds valdīja līdz Otrajam pasaules karam. Lai arī tāls, nomaļš kakts, Rikavā vienmēr valdīja stingra un patiesa jaunatnes audzināšana: audzināja katoliskā ģimene, audzināja Latvijas skola, audzināja baznīca. Visām šīm institūcijām audzināšanā bija vienotas prasības, visi dzīvoja, vadoties pēc kristīgām vērtībām. Turķeļa kungs saka skarbi: “Tagad valda tikai muldēšana par tikumību. Ja tautas priekšstāvji vārdos saka vienu, bet darbos parāda citu savu dabu, tad tautā arī nebūs stingra dzīves uzstādījuma.” Paša Turķeļa kunga morālo stāju veidoja Zviedru (no tās nāk Pētera kunga māte Tekla) ģimene, kuras tēvs Andrejs Zviedris pirmais Soloviersos no barona Rika iepirka
učastku
— saimniecību. Andrejs nekad baronam nebučoja roku, bet viņi satika labi, cienīja viens otru. Turķeļa kunga ģimenē aktīvi tika lasīts žurnāls “Katōļu Dzeive”, “Līdums” un cita reliģiska satura literatūra. Turķeļa kunga ģimene, tāpat arī citi rikavieši, allaž centušies svētceļot, apmeklēt apkārtējo draudžu atlaidu svētkus: Dricānos, Rogovkā, Varakļānos, Viļānos u.c. Turķeļa kungs atminas, ka arī tēva dzimta bijusi katoliski noskaņota gan savā ģimenē, gan atbalstot sabiedrības iniciatīvas. Turķeļa kunga vectēvs Jezups Turķelis 1889. gadā sāka rentēt “Juzefovu” no barona Rika, saradojās ar Zviedru un Uršuļsku dzimtām savstarpēju precību rezultātā. Un visas šīs dzimtas darbojās baznīcas popularizētajās atturības kustībās, kā arī tā saucamajos “Cerību pulciņos”, arī “Mazpulkos”, kur notika ne tikai darba tikuma, bet arī nopietna jaunatnes morālā audzināšana. Tieši tāpēc bija arī Atmoda: cilvēki Latvijā bija saglabājuši uzticību savai ticībai, savai valstij, palikuši iekšēji stipri un nelokāmi. Cilvēki bija dzīvojuši, balstoties uz katehisma 10 baušļiem.
Iveta DIMZULE
P.S. Informāciju sniedza — Genovefa Ruža, Irēna Boļšakova, Pēteris Turķelis.
P.P.S. Turķeļa kungs pastāstīja arī par savu māsīcu Mariju Uršuļsku. Taču nav pārliecināts, kura šajā fotogrāfijā viņa ir. Marijas tēvs Pāvels Uršuļskis bija Rikavas muižas pārvaldnieks līdz 1918. gadam. Barona Rika labi ieredzēts, jo izcili pildīja savus pienākumus. Marija Uršuļska mira Pļaviņu pansionātā 90.-tajos gados.
I. D.
Komentāri