Pirms laba laika, maijā, “Rēzeknes Vēstīs” bija raksts “Kāpēc nesūdzas pagastu iedzīvotāji”. Avīze pastāstīja par konfliktsituāciju, kas izveidojusies Audriņos, kur pagasta pārvaldnieks Bindemaņa kungs nolēmis iekasēt naudu — parādus par siltumu, ko ciema centrālā katlumāja esot gādājusi ciemata iedzīvotājiem… 1993. gadā.
Iespējamie parādnieki tiek saukti uz pārvaldi (zvana personīgi pats pārvaldnieks, arī vakaros). Tiek draudēts lietu nodot parādu piedzinējfirmām. Parādniekiem piegādātas šodien uz datora nodrukātas pavēstes ar parādu summām. Pamatojoties uz kādiem dokumentiem sastādītas šīs pavēstes, nav teikts. Iespējams, tās izrakstītas pēc principa “apmēram tā tas varēja būt”.
“RV”, reaģējot uz parādu piedzīšanas drudzi, jau pastāstīja mūsu lasītājiem šo mītisko parādu epopeju. Mēs to varējām izdarīt ar tīru sirdsapziņu, jo avīzes redakcija bija lieciniece tam, kā 90-tajos gados juka un bruka sociālistiskā sistēma, aizraujot līdzi arī visu, kas bija labs. Centrālā kurtuve bija, bet ogļu un naftas produktu, ar ko kurināt, pateicoties Godmanim, nebija. Tieši tajā laikā lauku ciematu daudzstāvu mājās parādījās tā sauktās Godmaņa krāsniņas, bet logos — dūmeņi. Audriņieši kādu laiku mēģināja kurtuvi uzturēt, paši gādājot malku un kontrabandas ogles. Bet dabūt ogles bija liela problēma, un ciemats “pārgāja” uz Godmaņa krāsniņām… Cilvēks jeb, pareizāk sakot, ierēdnis, kurš šodien grib iekasēt no toreiz aplaupītajiem iedzīvotājiem naudu par it kā sagādāto siltumu, var būt nezinītis vai… Viņam nav ne jausmas, kādā izmisumā un nabadzībā toreiz, 90. gados, tika iedzīti vienkāršie, no jaunkapitālisma haizivju rijības neaizsargātie Latvijas cilvēki. Visur — Audriņos, Viļānos, Rīgā, Rēzeknē. Vai atceraties, kā Rēzeknes daudzdzīvokļu namu iedzīvotāji sildījās un gatavoja ēdienu uz pagalmos sakurtajiem ugunskuriem? Tas bija laikā, kad Repše vagonus ar naudu sūtīja prom uz Krieviju. Bindemanis, protams, to neatceras. Audriņu pagasta pārvaldnieka vēlme kļūt bagātiem, piedzenot mītiskos parādus no 90-tajos gados aplaupītajiem cilvēkiem, citādi kā par nelietību un nekaunību nosaukt nevar. Bet ko gan var prasīt no bindemaņiem, kas izauguši un dzīves pieredzi guvuši caur un caur korumpētajā Latvijā? Latvijā, ko pārvalda vienīgā pie “siles” tikusī šķira — ierēdņi. Viņš ir viens no šīs kastas un rīkojas tāpat kā citi ierēdņi. Teiksim, kā novada domes deputāti, kurus “Rēzeknes Vēstis” lūdza izpētīt gadījumu un sniegt savu atzinumu. Naivā redakcija! Kā mēs vispār iedomājāmies ar
tādiem niekiem
traucēt tik svarīgas personas kā novada deputātus. Deputāti, pildot vairākus amatus, kā arī novada domes atbildīgās amatpersonas ir tik aizņemtas! Viņiem nav laika un vēlmes iedziļināties kaut kādās invalīdu vai vecu cilvēku sūdzībās. Redakcijai uz publikāciju atbildēja… novada domes preses sekretāre. Lai mani atvaino šī meitene (viņai lika atrakstīties, un viņa darīja, ko varēja un kā prata), bet atbilde ir vienkāršs vārdu savārstījums. Uz trim lapām. Avīze nav tik bagāta, lai šķiestu papīru tāda veida birokrātisku opusu publicēšanai. Mēs nesaņēmām atbildi uz jautājumu: ko deputāti domā par 20 gadu veciem it kā apkures it kā parādiem? Apkures, kuras praktiski nebija. Mēs nesaņēmām atbildi arī uz jautājumu: kas segs Audriņu ciema Lidices ielas 5. nama (un citu) skādi, ko nodarījis Bindemaņa kunga projekts aizbērt dīķi ciemata vidū? Mājas pagrabā tagad krājas ūdens (pati personīgi pārbaudīju), māja pūst, dārzs nav lietojams. Varētu jau tiesāties ar pārvaldi, bet kur diviem invalīdiem ņemt naudu advokātam, citiem tiesāšanās izdevumiem? Turklāt tautas gudrība māca: neej ar stipro lauzties, ar varu tiesāties… Tā ka sēdiet mierīgi, Bindemaņa kungs. Lai jums laba apetīte un salds miedziņš, ko netraucē sirdsapziņas pārmetumi. Jo jūs taču esat priekšnieks, un mūsu ļoti demokrātiskajā valstī priekšniekam vienmēr taisnība. Vienu gan piebildīšu. Ja jūs, savas taisnības un naudas gribēšanas iedvesmots, 1993. gada apkures parādus mēģināsiet piedzīt caur tiesu, redakcija mēģinās aizstāvēt
parādniekus
, cilvēkus, kurus valsts un pašvaldības sauc par elektorātu, parādniekiem, nodokļu maksātājiem, sūdzībniekiem, — par visu, ko gribat, tikai ne par cilvēkiem, kuri jāciena, jāsargā, par kuriem varai jārūpējas, tostarp pagastu un domju vadībai, deputātiem. Starp citu, apspriežot šo gadījumu redakcijā, kolēģi man ieteica nosaukt vārdā visus novada domes deputātus, kuri uzspļāva savu vēlētāju sāpei un problēmām, liekot meitenītei ierēdnei sacerēt atbildi uz vēstuli, kas bija adresēta viņiem — deputātiem. Bet pagaidām, lai paliek. Varbūt tautas kalpi paši saviem spēkiem nonāks pie secinājuma, ka par vēlētājiem jārūpējas ne tikai īsi pirms vēlēšanām. Un vēl viens “starp citu”. Iespējams, novada domē deputāti un amatpersonas ir nabadzīgas, tām nav mašīnu un motociklu, ar ko aizbraukt līdz Audriņiem un parunāties ar cilvēkiem. Bet, ja atmiņa neviļ, viens no deputātiem bija publiski solījis katru dienu (vai reizi nedēļā?) skriešus aizskriet uz kādu ciemu pie saviem vēlētājiem. Varbūt viņš varētu aizjozt līdz Audriņiem un kaut vai ielūkoties Lidices ielas 5. nama pagrabā, kas pārplūdis pagasta pārvaldnieka nepārdomātā rīkojuma dēļ? Māja sapūs un sabruks. Bet kuram gan tas šodien sāp?
Māra NIZINSKA
Komentāri