Mes asam dažaidi. Kotram sova tauteiba, sova ticeiba, uzskoti, pōrlīceiba. Bet ir lītas, kas myusus vysus vīnoj. Īpaša ir myusu pīdareiba sovam nūvodam — Latgolai. Kotrs inteligents cylvāks īspēju rūbežōs izzynoj, īpazeist sovu zemi, jo tei ir īspēja sajust seņču spāku. Pēc gora spāka iz “Latgaļu sātu” Dekšāru pogostā devemēs ari mes, Rykovas jaunī literati. “Latgaļu sātas” nūsaukums patapynōts nu latgalīšu grōmotu krōtuves, kuru Minsterē vadeja dzejnīks un sabīdriskais darbinīks Aļberts Spogis. Šamā 20. gs. 20. godūs byuvētajā mōjā apskotama autentiski saglobōta ustoba, latgaļu muzikas instrumentu un rūtu kolekcija. Cīmeni var izmēginōt rūku ausšonā, īsagōdōt Latgolas keramiku, īsatērpt senejōs latgaļu drēbēs un pasyuteit sev tautastārpu. Latgaļu sātā nūteik “Kūkļu dīnas” un tradicionalōs kulturas seminari, nūmetnes bārnim. Te radūšā gaisūtnē teik apgiuta kūklēšona, ausšona, keramika, puzuru gatavōšana un latgalīšu volūda. Latgaļu sātas teritorijā apskotamas vairōkas rekonstruētas ceļtnes, kaidas latgaļu apdzeivōtajā teritorijā tyka byuvātas bronzas laikmetā. Latgaļu sātā myusus sagaideja Astrīda Vucyna. Jei pastōstēja par slavonū kūkļu meistaru Donatu Vucynu, paleidzēja izprast dažaidu latgaļu rūtu lītōšonas estetiskū un praktiskū pusi, demonstrēja adeišanu ar kaula odotu, parōdēja plašū artefaktu kolekciju, kas arheologiskajūs izrokumūs atrosti pi Malmutes upes ītakas Lubōna azarā, ļōve izmēginōt, kai skaņ dažaidi muzikas instrumenti. Instrumenti, kas darynōti no latvāņa stumbra, myusim lykōs īpaši. Tūs taisejuši bārni, kas īprīkšejā godā puļcējos nūmetnē “Latgaļu sātā”. Izarōda, te sabrauc bārni ari nu Italijas, Amerikas, Vōcijas. “Šaidas bārnu tradicionalōs kulturas nedeļas ideja sovulaik smalta ASV latvīšu nūmetnēs. Pi myusu daleibnīki nedeļu breivā dobā Latgolas lauku sātas atmosferā apgiust dažaidas tradicionalōs prasmes: ausšonu uz lelajom stellem, celaiņu izgatavōšanu, ar mōlu strōdoj kai senejūs neolita laikūs, veidoj dažaidas latvīšu rokstu zeimes nu kūka. Var pamēginōt svīsta kuļšonu pēc seņtāvu metodem un maizes cepšonu lelajā ceplī. Ceņšamēs seņču montōjumu bārnim nūdūt gon tradicionalā veidā, gon ari caur modernom tehnologijom, pīmāram, ar etnografiskim rokstim asam apdrukōjuši krekleņus. Kod modernais teik salykts kūpā ar senatneigū, pasarōda patīsa interese dorbōtīs,” pastōstēja Astrīda Vucyna. Kad bejam lobu laiceņu dorbōjušīs, Astrīda myusim klōja goldu. Kotrai maizes rykai, mada lasei beja īpaša garša, jo bejam tū nūpeļnejuši ar sovu dorbu. Tōdēļ radūšī dorbi, kū jaunī literati radēja Latgaļu sātā, ir īpaši, jo stōsta par te sajustū senejūs latgaļu sakņu spāku. Latgaļu sātā ir stypri un bogōti ļaudis, jī spēj ieprīcynōt cytus gon ar vōrdu, gon ar dorbu. Vēlejam šū spāku saglobōt un vairōt! Sokam paļdis Marikai Zeimulei, Astrīdai Vucynai par uzdōvynōtū breineigū ekskursiju!
Iveta DIMZULE
AUTORES foto
Komentāri