Šī gada 19. augustā “RV” publicēja rakstu “Ai, tēvu zeme stūru stūriem…” par to, kā bijusī Ozolmuižas pagasta zemes galvenā dalītāja Lilija Melne iekārojusi kaimiņiem piederošos zemes nogabalus un ar mērnieka Jura Kazāka palīdzību šo vēlmi īstenojusi. Ko darīt Viktoram Aleksejevam, no kura zemes tā vienkārši nošņāpti divi nogabali? “RV” piezvanīja mērniekam Jurim Kazākam. Pat nesagaidījis manu jautājumu, Kazāka kungs strupi paskaidroja: “Ja jūs par zemes uzmērīšanu, esmu aizņemts.” Tikpat aizņemti bija arī divi citi redakcijas sazvanītie mērnieki. Bez tam, ja “apbižotais” zemnieks Viktors Aleksejevs arī atrastu kādu brīvu mērnieku, diezin vai tas būtu ar mieru strēbt amatabrāļa ievārīto putru. Mērnieki mūsu valstī, izrādās, ir ļoti, ļoti priviliģētas personas. Viņi var izrīkoties, kā grib, jo praktiski atbildīgi tikai paši sev, savas sirdsapziņas priekšā. Bet, ja kāds bagāts mūdzis šai sirdsapziņai pasola labu kušķi, kāpēc gan mērniekam nepārmērīt zemi? Tā, kā vajag tam, kurš labi maksā… Var, protams, sūdzēties Valsts zemes dienestā, kā to izdarīja aplaupītais Viktors Aleksejevs. No šīs organizācijas Latgales reģionālās nodaļas saņemta atbilde uz divām lapām. Tajā teikts, ka atbilstoši Ministru kabineta noteikumiem nr. 971 Valsts zemes dienesta reģionālās nodaļas funkcijās neietilpst mērnieka profesionālās darbības izvērtēšana; ka ar iebildumiem aplaupītais zemnieks var vērsties SIA “Mācību un konsultāciju centrs ABC”, kas izsniegusi mērniekam Kazākam sertifikātu (!!!). Vārdu sakot, raksti sūdzību vecmāmiņai uz laukiem… jo mērnieku pilnīgai rīcības brīvībai un bezatbildībai — valsts atbalsts un svētība. Tas diemžēl nav vienīgais jautājums, ko Latvijas politiskā elite “sakārtojusi” tā, ka politiķi un viņiem kalpojošā ierēdniecība praktiski var darīt visu, kas viņiem tīk, arī nesodīti aplaupīt (dažādu “reformu” veidā) pensionārus, zemniekus, pacientus, bērnus. Visus, kuri nav pratuši ar politisku mahināciju palīdzību kļūt bagāti, ietekmīgi un… bezkaunīgi. Kā beigsies Aleksejeva un Melnes konflikts, grūti teikt. Vai cienījama vecuma cilvēkam pietiks spēka un prasmju cīnīties ar mafiju, ko atbalsta valsts? Vai tad ne speciāli Rasnača pārziņā esošā ministrija izdomāja, piemēram, uzņēmumu maksātnespējas procedūru, kas piedalīšanos izsolē garantē tikai savējiem un… blēžiem. Te es domāju Rasnača ministrijas iniciētos noteikumus, kas paredz ziņu par tā vai cita uzņēmuma (saimniecības) ūtrupi publicēt tikai elektroniskajā “Latvijas Vēstnesī”. Kuram darbā aizņemtam cilvēkam, sevišķi laukos, ir laiks un iespēja katru vakaru “sēdēt” internetā, lai uzzinātu, ka tāda un tāda saimniecība, tāds un tāds maksātnespējīgs uzņēmums tiks izsolīts publiskā izsolē? Blēžiem, kuri rosās nekustamā īpašuma tirgū, laiks ir. Uz šo publisko izsoli tad arī ierodas tādi vai Maksātnespējas aģentūras iepriekš brīdināti
savējie
klienti jeb, tautas valodā sakot,
žuļiki
— cilvēki, kuri zina, kādās virtuālās avīzēs un mājas lapās meklēt informāciju par izsoli. Tā tas notika ar vienu no “Dzirnavniekiem”, tā notiek ar lielām piensaimniecībām, kas zemo piena cenu dēļ bankrotē cita pēc citas. Veiklie ļautiņi nopērk mantu par grašiem, lai pēc tam to pārdotu tālāk jau par citu cenu. Ne katram cienījama vecuma zemniekam ir iespēja regulāri “sēdēt” internetā un meklēt virtuālos paziņojumus par izpārdošanu. Bet, ja atgriežamies pie zemes lietām, kādam valdībā bija un ir izdevīga tāda Latvijā ieviestā mērnieku neatkarība. Praktiski viņiem atļauts viss: pārmērīt zemi, mainīt robežas, plānus utt., nebaidoties no soda. Vai nu zemnieks, it sevišķi cienījamos gados, var ar ierēdni iztiesāties?! Valstī, kas sevi dēvē par demokrātisku, demoss praktiski ir bezspēcīgs sevi aizstāvēt: tiesāties — ilgi un dārgi; rakstīt sūdzības instancēm? Garantija, ka atbilde būs tukšu frāžu savārstījums. Nav tādu likumu, no kuriem ierēdnim, jo vairāk tādam kā mērnieks, būtu jābaidās vai vismaz jāpiesargās. 25 gadus Latvijā valdošie (diemžēl tautas ievēlētie) liberālpolitiķi uzbūvējuši sev apkārt likumu un lēmumu bastionus, aiz kuriem viņi paši un viņus apkalpojošie ierēdņi jūtas pilnīgi neatkarīgi no demosa, t.i., tautas. Vai demoss spēj un grib kaut ko mainīt? Laikam ne, jo nobaidīts; jo tam, šim demosam, vai ik dienu tiek iegalvots: “Mēs, valdošie, esam labi, esam patrioti. Kas pret mums, tas — pret Latviju. Nav cita spēka, kas aizstāvēs tautu, ja tai uzbruks kāds ļauns nezvērs utt.” Nu ko? Mīlēsim un cienīsim 25 gadus valdošo koalīciju, kurā ietilpst arī Rasnača partijas pārstāvji Rasnača ministrijā, ko humora pēc sauc par Tieslietu ministriju. Ministriju, kas arī pielika roku, izstrādājot zemes mērniecības noteikumus, lielo uzņēmumu bankrota procedūras noteikumus (“Krājbanka”, “Liepājas metalurgs”, zemnieku saimniecības utt.). Viss Latvijas vai varbūt tomēr valdošo politiķu un viņu draugu labā?!
Māra NIZINSKA
Daiņa BREIKŠA zīmējums
“Zemkopja gadagrāmata 2008”
Komentāri