jautāja Francis Trasuns un arī atbildēja: “Latgale ir tas Latvijas stūris, kuru krievu cara valdība bija nospriedusi galīgi pārkrievot; kur līdz 1904. gadam latviešu grāmatu izdošana, to pirkšana un pārdošana tika sodīta kā noziegums pret valsti; kur latviešu skola un latviešu valoda skolā bija aizliegts un ar cietumu sodāms auglis; kur neviens latviešu katolis nevarēja dabūt skolotāja vietu, kad Kurzeme un Vidzeme bija brīva no visiem šiem aizliegumiem. Latgale ir tas Latvijas stūris, kur neviens krievu vai poļu muižnieks nerunāja latviski ar tautu; kur nevienā iestādē nebija atļauta latviešu valoda. Latgale ir tas Latvijas stūris, kur zemnieki dzīvoja lielos ciemos un kur zeme bija sadalīta šaurās šņorītēs; kur saimniekiem bija tikai trīs līdz sešas desetīnas zemes un kur nebija kalpu šķiras, kad Kurzemē un Vidzemē bija mājas ar 30 līdz 100 desetīnām zemes… Šīs ir tās Latgales īpatnības, un tikai viena daļa no tām..” Latgales īpatnību uzskaitīšanu tiešām varētu turpināt. Pieminēsim, ka mūsu zemes austrumu daļa daudzus gadu simtus atradās tādā vai citādā slāvu tautu ietekmē. Pieminēsim, ka tur valdīja katoļu Baznīca, kuras attiecības pret kultūru bija stipri citādas, nekā protestantiskajā daļā. Nepiemirsīsim, ka poļu muižnieki un krievu ierēdņi par zemnieku materiālo labklājību nerūpējās. Visas nelaimes galvenā sakne bija tā, ka Latgale kādreiz bija atrauta no pārējās Latvijas un atstāta mazāk kulturālo austrumu un mūsu — ziemeļnieku — dabai svešāko dienvidu kultūras varā. Ar katru gadu desmitu plaisa, kas šķīra Latgali no Kurzemes un Vidzemes, tika lielāka. Tur bija vainojamas svešas varas, svešas idejas. Tāpēc līdz ar nacionālās apziņas mošanos latviešu priekšā nostājās uzdevums — pūlēties vecās vainas dziedēt, nojaukto uzcelt, aizkavēto panākt, latviešu tautas kokam atplēstos zarus atkal pieaudzēt un stiprināt visu šo koku. Latviskā apziņa teica, ka, to darīdami, mēs liksim pamatus savai valstij. Darbs bija milzīgs, bet arī svēts — paša Dieva uzlikts. Darbs bija ļoti grūts, bet šai darbā stājās apbrīnojami enerģiskais un izturīgais Latgales dēls — Francis Trasuns. Trasuna vārds latgaliešu atmodas kustībā valda veselus četrdesmit gadus. Trasuns ir pirmais Latgalē, kas paceļ latvietības karogu, ir pirmais, kas sauc tautu apvienoties. Viņš sauc un aicina neatlaidīgi un ir pirmais, kas šo tautas apvienošanos ievada praktiski — gan kulturāli, gan politiski. Liktenis viņam piešķir laimi redzēt Latvijas valsts nodibināšanos. Viņš redzēja, kā viņa sapņi sāk piepildīties. Kad plašajā un grūtajā darbā strādnieku bija maz, Trasunam vajadzēja būt daudzpusīgam: un tad arī viņš bija garīdznieks un skolotājs, valodnieks un folklorists, rakstnieks un žurnālists, politiķis un tautsaimnieks, nacionālo ideālu sludinātājs un latviešu likteņa tulks. Un, kad viņš bija tik daudz strādājis un arī sasniedzis, kad tauta viņu varēja daudzināt un slavināt kā savu varoni, tad — tad skauģi un naidnieki, paklausīdami svešiem mudinājumiem, pūlējās veco vīru nogāzt un satriekt, iedzīt to dvēseles izmisumā. Varonīgi cīnīdamies, vajātāju ielenkts, ciezdams, bet palikdams sev un saviem ideāliem uzticīgs, viņš pēkšņi šķīrās no šīs pasaules. Bez vārgšanas viņš aizgāja veļu ciemā, kur viņam ir nemirstība starp mūsu tautas labākajiem. Par Franča Trasuna dzīvi, par darbiem un cīniņiem lai stāsta arī turpmākās lapaspuses.
Alfrēds GOBA,
literatūrzinātnieks
Komentāri