Vai nav tiesa? Kāds brīnumains jautājums! Tas nav mazāk brīnumains, kā kad mūs jautātu: “Kas viņi tādi ir — tie kurzemnieki, vidzemnieki, cēsnieki, laudonieši, talsenieki? Ja Latgale būtu viena no mazākām Vidusāfrikas nēģeru klaidoņu ciltīm; ja latgalieši dzīvotu vairāk tūkstošu verstu tālu no citām latviešu tautas daļām; ja par latgaliešiem runātu angļi, franči, dāņi, tad tādu jautājumu varētu vismaz saprast. Bet kā to lai saprot tagad, kad runa notiek starp mums pašiem? Kad vaicā par latgaliešiem, kas viņi tādi, tad izklausās gluži tā, kā kad mēs vaicātu: kas ir mūsu acs, roka, kāja? Kas viņi tādi ir? Nu, vienkārši, mūsu tautas locekļi. Kas tad cits viņi var būt? Protams, nav visi šie locekļi tik izturīgi, kā zināmā miesas daļa, uz kuras sēžam, bet tikpat jau ir daļa no mūsu tautas miesas. Dažs tautietis nodzīvo savu mūžu kaimiņos ar latgaliešiem, starp viņiem trinas dienu dienā un vēl aizvien domā, ka latgalieši ir tāda Dieva radībiņa, kas staigā rāpu uz četrām un ir apauguši spalvām. Dažs mācīts tautietis zina, cik matu auga Nīcšes un Šopenhauera bārdā, protams, ja Šopenhaueram bija bārda, un zina, cik olekšu plats un garš ir Muhameda svētais, no debesīm nolaistais akmens Kaabā, bet nezina, kādās jūru malās meklējama Latgale un kādu valodu runā tās iedzīvotāji. Nedomājiet, ka es te stāstu pasakas. Negribat ticēt man, ticiet faktiem. Še ir patiesa saruna starp vienas tautas dēliem, kas cits citu nepazīst. “Sveiki!” “Vasali!” “Jūs esiet latvietis?” “Tai, latvīts.” “Tas nevar būt, jūsu izruna ir citāda.” “Kas par tū, ka muna izruna ir cytaida. Es asmu gluži taids latvīts, kai jyus, — ni lobōks, ni slyktōks.” “Nē, jūs esat latgalietis, to rāda jūsu izloksne.” “Nu tai! Es asmu latgalīts, bet — latvīts.” “Nē, jūs esat latgalietis.” “Gluži taipat, kai jyus asat vydzemnīks.” Un, ko domājiet, starp ko notiek tāda saruna? Vai starp vienkāršiem zemniekiem, kas nav izbāzuši savu degunu tālāk par savas istabas slieksni; dēļ kuriem saule vēl tagad nolaižas jūrās un cauru nakti peld, lai rītā uzlēktu tīra un balta? Nē, tāda saruna notiek starp mācītiem vīriem, kas droši izstiepj roku pēc tautas dzīves stūres. Un šis nav vienīgais, nav pirmais un pēdīgais tāds notikums. Un tie nav ciema puikas, kas ākstīdamies un mēļodami cits citu nolamā: to par poli un to par čiuli; tie ir nopietni vīri, kas domā. Ko sacīsim par to visu? Kas pie tā vainīgs? Vainīgi esam mēs paši; vainīga mūsu prese, kas ilgus gadus cieta klusu par Latgali un Augškurzemi, par viņu dzīves apstākļiem un gara stāvokli; vainīgi arī mūsu tautas gara mantu krājēji, kas nosmādēja tautas gara mantu pūrus Latgalē un pacēla tikai druskas, kuras pašas nokrita viņiem pie kājām. Kad ieminējās par Latgali, citā vārdā par Inflantiem, tad rakstīja tā, kā mēs rakstām par svešas tautas nomali, lai pabrīnītos par viņas tumsību, novārgšanu, bet ne tā, kā rakstām par vienas saimes ļaudīm, kuru labklājība mums rūp, kuru vārgi un bēdas mums sāp. Dažu reizi, kad ieminējās par latgaliešiem, tad varēja padomāt, ka viņi ir tāda svešas tautas daļa, kam ar latviešiem nav nekā kopīga. Bet arī rakstīja vispārīgi maz, vairāk nekā maz. No Kurzemes un Vidzemes avīzes pasniedza ziņas gandrīz par katrām mājām. Nāca ziņas arī par igauņiem, nāca katru nedēļu, tikai par apspiesto, novārdzināto Latgali, par trešo daļu no visas tautas, bija klusu kā kapā tautas avīzēs. Šie ir mūsu vecie grēki. Un ko esam sējuši, to pļaujam: kurzemnieki un vidzemnieki vairāk zina par igauņiem, zviedriem, angļiem, nekā par saviem tautiešiem latgaliešiem. Bet tā ir noziedzība, nepiedodama noziedzība pret tautu un tautas interesēm; tā nedrīkst palikt tālāk. Pēdējā laikā mēs nu gan esam drusku labojušies, mūsu avīzēs parādās šad un tad arī kāda ziņa, kāds rakstiņš par latgaliešiem. Bet mēs grēkojam pret savu tautu vēl aizvienam stipri. Vai ir mums kaut viena avīze, kurai ir savi pastāvīgi korespondenti Latgalē un kura saviem lasītājiem kārtīgi pasniedz ziņas no visas Latvijas, neizņemot arī Latgali; vai daudz ir tādu tautas rakstnieku, kas pazīst latgaliešus un viņu dzīvi visos sīkumos? Es nezinu, varbūt es maldos, un būšu pateicīgs katram, kas mani no maldīšanās izvedīs; bet man liekas, ka tādu nav. Kad šīs rindiņas rakstu, es vēlētos, lai tauta un tautieši mani saprastu tādu, kāds es esmu. Nav mans nodoms še izsacīt kādus pārmetumus. Pārmet tikai tādiem, kas strādājuši ar ļaunu nodomu, ar ļaunu gribu, — mēs esam tikai maldījušies. Mana vienīgā vēlēšanās ir vispārīgs tautas labums. Es ceru, ka šīs manas domas atradīs dzīvu atbalsi tautiešu sirdīs.
Francis TRASUNS
(“Dzīve un darbi”, 1908., Latgales Kultūras centra izdevniecība, Rēzekne, 1997.)
Komentāri