Finita la comedia
— tā sauktās prezidenta vēlēšanas beigušās. Vēlēšanas, kur viss jau iepriekš sarunāts un zināms. Troksnis gan ap šīm vēlēšanām bija sacelts pamatīgs — kā vēl nekad. Kandidātu debates televīzijā, it kā no tā, kurš patiks skatītājiem, būtu atkarīgs vēlēšanu rezultāts; vēlētāju balsošana internetā, it kā tāda balsošana portālā “manabalss.lv” kādreiz būtu ņemta vērā… Visa tā ņemšanās ar aptaujām, internetbalsošanu un publiskām debatēm ir vien tāds demokrātiska paskata salātiņš, ar ko izgarnēt mūsu vadošo politiķu rebes. Lai ko arī tādās vēlēšanās ievēlētu, tas nebūs mans prezidents, tas nebūs zemnieka Pētera, pensionāres Teklas vai skolnieka Pēterīša prezidents. Jo viņu vēlēja nevis tauta, bet saujiņa augstprātīgu, no visatļautības izburbušu politiķu. Domāju, ka Saeimas lielākā frakcija, saskaņieši, pareizi darīja, izvirzot arī savu kandidātu. Kaut arī zināja, ka labējais vairākums par Dolgopolovu nebalsos. Sava kandidāta esamība ļāva “Saskaņai” nepiedalīties uz pilnu klapi farsā, kur viss jau iepriekš izlemts un sarunāts. Lai kā mūsu politiķi “gudrojās”, runājot par kaimiņiem
(protams, lietuviešu demokrātijas kažokā arī dažādu blusu pietiek),
tomēr Lietuva savulaik atteicās tur dzīvojošos cilvēkus sašķirot savējos un svešos, pilnvērtīgajos un nepilnvērtīgajos, kā to izdarīja Latvijas demokrāti; arī prezidentu tur vēlē visi, nevis politiķu saujiņa… Mūsējais jebkurā gadījumā ir kā lelle, kuru tie, kas ievēlēja, varēs raustīt aiz diedziņa… Tādu diedziņu valdošo rīcībā ir ļoti daudz, teiksim, tarkšķēšana par apdraudējumu. Nu kā var Latvijas vidusmēra iedzīvotājs būt neapmierināts ar varu, kas dienu un nakti rūpējas par Latvijas drošību, vismaz runā par šīm rūpēm dienu un nakti: tanki, raķetes, kara spēles, manevri, NATO karaspēka izmitināšana uz laiku un uz pastāvīgu palikšanu… Tauta klausās, ausīm rokas kā lokatorus pielikusi. Tautai nav ne varēšanas, ne gribēšanas iedziļināties tajā, kas notiek aiz šīs ažiotāžas aizkara. Piemēram, kā aiz šī aizkara tiek pirktas un pārdotas naudīgas vietas dažādās padomēs, kā mūsu acu priekšā notiek varai nepatīkamu personu “novākšana”. Jebkuram Latvijas cilvēkam Āboltiņas lobētais drošības sargs Maizītis var izteikt neuzticību, t.i., nedot pielaidi valsts dokumentiem un tādā veidā izmēzt no aprites. Vai šī tā sauktā kārtība neatgādina laikus, kad cilvēku varēja itin mierīgi novākt — arestēt, izsūtīt, nošaut, pasludinot par tautas ienaidnieku? Ja tā palasa lielo
(no politiskajiem bosiem atkarīgo)
presi, paklausās
ļoti nacionālus
raidījumus, mati ceļas stāvus, jo mums apkārt, sevišķi austrumu pusē, ir miljons ienaidnieku, kuri guļ un sapņo, kā iekarot mūsu piena un ķīseļzemi — Latviju. Jaunā paaudze, ko civilizācija pieradinājusi dzīvot virtuālajā pasaulē, uz vārda tic visam, kas
logos
un
blogos
rakstīts. Bez jautājumiem. Palasiet tvīterotāju komentārus internetā: lamas, lamas, visvairāk — austrumu kaimiņa virzienā. Internetpublika
(galvenokārt tie ir gados jaunāki cilvēki, kas šo internetputru strēbj no piecu sešu gadu vecuma)
runā pakaļ politiķiem, un kāpēc gan ne, ja tāds internetsmadzeņu cilvēks jūt: viņu atbalsta sabiedrības krējums — bagātie un ietekmīgie. Ja bagātie un ietekmīgie
(par kādiem sapņo kļūt jaunieši)
pastāvīgi spļauj uz kaimiņa sētas pusi, tad arī jaunā paaudze cenšas izcelties ar izdomu. Atradās tak Rīgā viens “talants”, kurš tieši Eirosamita viesus nolēma pārsteigt un iepriecināt ar “mākslas darbu” — krustā sistā Putina skulptūru. Nezinu, kā viesi — samita dalībnieki, bet Latvija var “priecāties”. Labi informētas personas saka, ka šprotu eksporta aizliegums ir šī “mākslas darba” nopelns. Tāpat kā personu saraksts, kurām turpmāk aizliegts iebraukt Krievijā
(ja vien nevēlas nakti pavadīt uz soliņa lidostā, kā savulaik eiroparlamentāriete Kalniete).
Vaidere gan esot nicīgi izteikusies, ka viņa nemaz netaisās uz to pusi… Bet kopumā šis aizliegums Latvijas politiskās elites aprindās uzņemts ar sašutumu, sak, kā drīkstēja Putins kaut ko tādu atļauties? Žēl, ka mūsu sabiedrība ir vēl tik zaļa un nenobriedusi, bet drīzāk — nozombēta, ka pacietīgi panes politiķu bezkaunību un stulbumu. Pagaidām cieš klusu “Liepājas metalurga” strādnieki, kuri izbauda valdības lobētā administratora veiksmes stāstu: pārdodot “metalurgu”, administrators miljonu nopelnījis, bet rūpnīca, tikko uzsākusi darbu, atkal apturējusi ražošanu… Cieš klusu arī šprotu ražotāji, kaut arī darbu viņi zaudējuši mūsu politiķu cūcīgo izdarību dēļ. Ak, jā, patiešām, kālab mums Latvijā savi metalurgi, šprotu ražotāji, IT speciālisti. Lai brauc prom. Politiķi, tostarp arī aiz diedziņa raustāmais prezidets, parūpēsies aizpildīt tukšumu ar NATO karavīru pastāvīgo kontingentu, ar bēgļiem, kurus izmitinās aizbēgušo Latvijas iedzīvotāju vietā. Bet galvenais, ka gan premjerei Straujumai, gan spīkerei Mūrniecei, gan prezidentam, gan drošības sargātājiem Āboltiņai un Maizītim nebūs jāklausās vēl šeit palikušo iedzimto žēlabas par tukšajiem ciemiem, bezdarbu pilsētā utt. Kas notiks tālāk? To nav grūti paredzēt. Ja vien neko nemainīsim.
Māra NIZINSKA
Komentāri