Saeima nupat laimīgi izperējusi gada lielāko olu — apstiprināts budžets — dokuments, kas nosaka, kā dzīvosim 2017. gadā. Spriešana bija karsta. Žurnālistu ziņojumi no Saeimas sēdēm atgādināja reportāžas no kaujas lauka, kur beigu beigās varēja saskaitīt arī kritušos — uz soliem un neērtajiem dīvāniņiem aizmigušos. Jo pēdējais roku pacēliens noticis ap pieciem no rīta. Pieci no rīta — tā Latvijas Saeimai ir tāda liktenīga stunda. Atceraties, kā Godmanis tieši nakts stundā Saeimā “izvilka” cauri lēmumu par miljardu aizņēmumu Pasaules Bankā Kargina bankas glābšanai. Lēmumu, pēc kura valsts ieslīga dziļā krīzē. Nakts melnumā, tikai ne Saeimā, bet Ministru kabinetā esot pieņemts arī nolēmums par “Citadeles” bankas pārdošanu ofšoru firmām. Par smieklīgi zemu cenu. Kāda bija īstā cena un cik no tā daži kungi ielika savā kabatā, mēs nekad neuzzināsim. Bet atgriezīsimies tagadnē. Šī gada 24. novembra nakts batālijas ap 2017. gada budžetu un ārpusbudžeta tēriņiem tik dramatiskas nebija. Tomēr deputāti, it īpaši valdošās koalīcijas pārstāvji no zaļo zemnieku, “Vienotības” un nacionāļu frakcijas esot apmierināti: izskatās, ka arī nākamgad kaza
(tauta)
vēl būs dzīva, bet vilks
(t.i., Latvijā 25 gadus valdošā politiķu kasta)
brangi paēdis. Apetīte gan tam vilkam pieaug gadu no gada. Kazu (vai aitu, kā kuram labāk tīk), ko slaukt un cirpt, Latvijā paliek aizvien mazāk — gan izmirst, gan bēg uz citam zemēm, tāpēc politiskie vilki katru gadu izgudro jaunas metodes un paņēmienus, kā aitas, tas ir, mūs visus, apcirpt ne divas, bet pat trīs vai četras reizes gadā. Izdomāja, teiksim, kāda rēzekniete, nosauksim viņu par Vitu, ka varētu cept un piedāvāt pircējiem garšīgas tortes: ir dārziņš ar ābelēm un ķiršiem, ir 20 vistas… Nodibināja viņa mikrouzņēmumu, pieņēma darbā (uz ceturtdaļslodzi) kaimiņieni, maksāja tai par pakalpojumiem (neregulāriem) pusi minimālās algas. Apmierinātas abas. Diemžēl valsts nu parūpējusies par to, lai Vita savu oficiālo uzņēmumu likvidē, uzteic darbu kaimiņienei. Tāpēc, ka politiķi izdomāja un nolēma: sākot ar jauno gadu, Vitai par savu pusslodzes darbinieci jāmaksā tāds sociālais nodoklis, it kā viņa strādātu pilnu slodzi un it kā saņemtu par to pilnu algu. Šis politiķu lēmums atstās bez darba un ieņēmumiem daudzus uz pusslodzi nodarbinātos: nu nevar neliels uzņēmums maksāt pilnu nodokli par cilvēku, kurš strādā 3 — 4 stundas dienā. Vai mūsu valstsvīriem to var iestāstīt? Viņi, piena vannās peldinātie, spējīgi saprast tikai paši sevi, domāt tikai par sevi un savu labklājību. Ik pēc pāris mēnešiem mēs uzzinām par algas pielikumu Ministru prezidentam, ministriem, Saeimu apkalpojošiem un ministrijās ieaugušajiem ierēdņiem. Lai elektorāts pārāk neņurdētu, mums saka: ja atbildīgajiem ierēdņiem necelšot algas, tie aiziešot strādāt uz privātā sektora uzņēmumiem, kur maksājot vairāk nekā ministrijās. Kārtējā pasaka par balto vērsīti. Cik tad Latvijā ir to veiksmīgo privātuzņēmumu, kur maksā tādas algas, kādas nu noliktas ministriju un citu valsts iestāžu kalpotājiem? Pāris kokrūpnieku, divas trīs celtniecības firmas, kuru īpašnieki kļuvuši par miljonāriem, galvenokārt izpildot valsts vai bagāto pašvaldību pasūtījumus. Nē, es nepareizi pateicu: ne jau šīs celtniecības firmas bagātas, bet gan šo firmu īpašnieki un saujiņa viņiem pietuvināto menedžeru. Dažas Rēzeknes ekskluzīvo objektu cēlējfirmas līdz šim laikam nav norēķinājušās ar apakšuzņēmējiem — mazākām Rēzeknes firmām un zemnieku saimniecībām, kas piedalījās gan “Gora”, gan “Zeimuļa” celtniecībā, un šķiet, nenorēķināsies nekad, jo uz apakšuzņēmēju — ierindas celtnieku rēķina lielākie uzņēmēji parasti ietaupa miljonus, kurus ieliek gan savās kabatās, gan samaksā Latvijas augstākajiem ierēdņiem par labvēlību. Lūk, tāda patiesībā ir tā demokrātiskā saimniekošanas kārtība, ko iedibināja un cieši rokās tur tā sauktās nacionālās partijas (tikai laiku pa laikam mainot savu nosaukumu). Starp citu, “Vienotībai” un dažām citām valdošajām partijām pienācis laiks vai nu mainīt izkārtni, vai… Jo pēc pusotra gada — vēlēšanas. Vēl var pamēģināt vienkārši nopirkt vēlētāju labvēlību un piekrišanu. Var to izdarīt tā, kā to darīja Zaķis. Var darboties netieši. Mūsu valdnieki to savlaicīgi arī dara. Šogad valdošie deputāti vēlētāju labvēlības nopirkšanai (legāli) iztērēja četrus miljonus eiro. Tādu summu no budžeta Saeimas valdošās partijas uzdāvināja dažādām organizācijām it kā dažādu projektu īstenošanai. Jā, šos četrus miljonus varēja sadalīt arī budžeta ietvaros. Bet tas vairs nebūtu tas, jo vēlētāji diezin vai uzzinātu, kurš tieši deputāts vai kura tieši partija iestājās par to, lai, piemēram, Ludzas novada domei ārpus budžeta tiktu iedalīti 100 000 eiro ģimenes parka “Piepogā sevi Ludzai” izveidei. Tagad avīzēs būs publicēts arī tas, ka par tādas dāvanas piešķiršanu iestājās “Vienotība” (balsojiet, ludzānieši, par šo partiju!). Kaunatieši savukārt nākamajās vēlēšanās varētu aktīvāk balsot (pēc partiju ieskata) par Nacionālo apvienību, pēc kuras pieprasījuma Saeima no ārpusbudžeta līdzekļiem piešķīra 7500 eiro āra trenažieru iegādei Kaunatas jauniešu labākai brīvā laika pavadīšanai. Piebildīšu, ka Nacionālā apvienība īpaši lielas summas pieprasīja un ārpus budžeta saņēma nevis pašvaldību projektiem, bet savu ministriju stiprināšanai. Piemēram, 800 000 eiro iešķiebts Rasnača ministrijai ierēdņiem, kas organizēšot apmācības jaunajām ģimenēm. 156 000 eiro pēc nacionāļu pieprasījuma saņems Labklājības ministrija
vecāku pabalsta aprēķināšanas nosacījumu pilnveidei utt.
“Rēzeknes Vēstis” pacentīsies publicēt vismaz daļu no šī šokējošā valsts līdzekļu izdāļāšanas dokumenta, kas tapis ar vienu mērķi — uzpirkt labvēlību un vēlētāju balsis nākamajās Saeimas vēlēšanās.
Māra NIZINSKA
Komentāri