Pirmā jaunā gada nedēļa tāda klusa un mierīga. Gan Latvijā, gan kopumā uz planētas. Pat teroristi karstajās zemēs, šķiet, aizņemti ar personīgu lietu kārtošanu, nolikuši malā šaujamos, spridzekļus un citu munīciju. Dod, Dieviņ, lai tāds klusums ieilgst: pasaule, ko pārvaldīt politiķiem palīdzot datori un citādi dārgi un moderni daikti, ilgojas pēc stabila miera, prātīgiem lēmumiem un labiem darbiem. Pēc saticības cilvēku un valstu starpā. Bet tas, cienījamie lasītāji, lielā mērā atkarīgs arī no mums, no mūsu apzinīguma, no tā, kā spēsim pārvarēt savu kūtrumu un vienaldzību. Te es domāju ne tikai cilvēku lielākās daļas vienaldzīgo attieksmi citam pret citu. Mums visiem, jauniem un veciem, sen būtu jāmaina attieksme pret politiskajiem procesiem, kas notiek valstī. Mēs čīkstam, pukojamies par to, ka piena pudeles cena veikalu plauktos pa centam vien pieaug vai katru nedēļu. Bet, kad zemnieki Kurzemē viņvasar rīkoja protesta akciju, uz saietu ieradās vien aptuveni desmit dalībnieki. Varbūt vainīgs Latvijas ļaužu mierīgais raksturs? Vai tomēr mūs tādus, paklausīgus un rātnus, paspējuši izaudzināt politiķi? Nu, tādi kā Sandra Kalniete, kura savulaik izdomāja “protesta” akciju — nolikt uz ceļiem pie Eiroparlamenta durvīm visus Latvijas eirodeputātus. Ar pazemīgu lūgumu pažēlot Latvijas zemniekus — piena ražotājus… Kāds Latvijas zemniekiem tika labums no tādas “protesta” akcijas? Un tomēr vēlēšanās Latvijas tauta atkal balsotu par Kalnieti, ja vien viņa pati nebūtu nolēmusi vēlēšanās vairs nekandidēt: pasakainu pensiju ar mūsu rokām viņa ir nopelnījusi… No vēlētāju
kurvīša
īpaši nebaidās arī pašvaldības. Daudzas no tām iemanījušās par spīti iedzīvotāju noliedzošai attieksmei dabūt tādus rezultātus, kādi
treknajiem runčiem
vajadzīgi: nopērkot vēlētāju balsis, nopērkot vēlēšanu komisiju locekļus un pat policistus, kuri tā vietā, lai apkarotu balsu pircējus, tos sargā (kā tas bija pagājušajās vēlēšanās). Vai, piemēram, Rēzeknē daudzi cilvēki, ierindas vēlētāji, vaigā pazīst pašreizējos deputātus? Tos, kuri paklausīgi atļāva veikt postošās pārmaiņas vietējā medicīnas sistēmā; tos, kuri piever acis uz to, ka visos celtniecības darbu konkursos uzvar viena Rēzeknes firma; tos, kuri atņem naudiņu vecīšu, invalīdu aprūpei, jo… nauda vajadzīga sevis slavināšanai lielos un mazos medijos. Preses un citu mediju loma pašreizējās varas (lielas un mazas) stiprināšanā — atsevišķa tēma, plaša un ne visai patīkama. Latvijā, kur tiek izdots simtiem avīžu un žurnālu, kur darbojas vairāki televīzijas kanāli, politiskā dzīve tiek atspoguļota pēc vienas šnites un nostādnes. Raksti, ētera raidījumi veltīti pārspīlētai latviskuma slavināšanai. Un te ir ļoti bagātīgs, kaut arī vienveidīgs saturs. Puse ētera laika parasti veltīta kultūras dzīvei — tautas dejām, dziesmām, sadancošanām un saiešanām. Par “balto raganu” šabašu kaut kur Vidzemes jūrmalā, piemēram, nerakstīja tikai retā avīze. Visas citas — pa puslappusei par to, cik Latvijā esot dziļas saknes tādiem raganu saietiem, visādām spokainām izdarībām Lielvārdes pilī vai jūras krastā… Par to, ka tajā pašā Vidzemes piekrastē (kur notika šabašs) dzīvojošs zvejnieks, izvilcis savu laivu krastā, devies naudu ģimenei pelnīt uz Kamčatku, bija tikai divi teikumi kādā radio ziņā. Medijiem, kas ēd no valdības rokas, nav izdevīgi rakstīt par tādām lietām. Pirmkārt, tāpēc, ka pēc Latvijas nostādnēm braukt uz Krieviju — tā ir valsts nodevība, otrkārt, neesot taisnība, ka Latvijas valdība nerūpējas par tautu: cik lēmumu tās labā pieņemts, cik vēl tiks pieņemts tuvākajā laikā — lēmums par jauniem kases aparātiem lauku veikalos
(lai galīgi iznīdētu pat domu par pircēju krāpšanu);
atliktais lēmums par gāzes balonu maiņu
(večas gan raud, bet tā tāda izrādīšanās, jo no Latvijas lielajām pensijām atdot pāris simtus par balona nomaiņu tāds nieks vien ir);
lēmums par suņu čipēšanu
(vai tad grūti vienai Leimanišku pensionārei ielikt čipu savam krancim un nomirušā kaimiņa Duksim — viņa tak pensiju saņem, veselus 200 eiro!)
utt. Vispār labas pārvaldības vārdā pieņemtos likumus un lēmumus tautai būtu jāuzņem ar aplausiem un prieka asarām acīs. Ja tā nenotiek, tad vainīgi nevis kungi, bet tauta, kas diemžēl, pēc mūsu kungu domām, ir tumša un lētticīga. Vai nobaidīta? Tautai iestāstīts: ja tā vēl dzīvo, vēl nav aizlaidusies uz citām valstīm vai labāku viņpasauli, tad par to jāpateicas vienīgajai pareizajai partijai (-ām), kas ar mūsu, vēlētāju, svētību ved Latviju uz saulīti. Vai viņpasaulīti…
Māra NIZINSKA
Komentāri