Jaunā gada otrā nedēļa Latvijas politiskajos ierakumos maz atšķīrās no iepriekšējām. Te viens, te otrs kareivīgi noskaņots vanags — politiķis vai politiķu rupors žurnālists lielajos medijos “modrināja” tautu. Detalizēti stāstot, kā Latvija gatavojas atvairīt (aizsargāties) no apdraudējuma. Latvijas ziņu dienesti (avīzēs, televīzijā) nu jau nevienu dienu neiztiek bez tā, lai neparādītu tautai milzīgās
(izskatās gan krietni novecojušas)
dzeltenpelēkās bruņumašīnas, tankus un mūsu lielā drauga ASV karavīrus. Lai zinām, kas mūs glābs, kad būs iebrukums. 6. janvārī Vācijas ostā Bremerhāfenē sākusies vairāku simtu tanku un citas kara tehnikas izkraušana. Tiek gaidīti vēl divi vilcienu sastāvi ar militāro tehniku, ko Vācijā pārkraus un caur Poliju vedīs uz Latviju. Vispār amerikāņu sastādītais un mūsu politiķu ar aplausiem uzņemtais Baltijas valstu drošības stiprināšanas plāns izskatās visai iespaidīgi: 250 tanki, haubicas, 1700 dažādi transportlīdzekļi, 4200 karavīri. Te vēl jāpieskaita Kanādas karavīri, kuriem valsts vidienē pašreiz par vairākiem miljoniem eiro tiek būvētas labiekārtotas kazarmas un citas ēkas. Cilvēks ar vājākiem nerviem, Latvijas ziņu dienestu veidotos raidījumus un sižetus skatoties, krīt panikā un izmisumā. Nav jābūt kara speciālistam, lai uzburtu vīziju, par ko dienu un nakti stāsta politiķi, Latvijas radio un televīzijas diktori: kad šī dzelzs armāda sāks braukt, šaut, spridzināt (no otras puses saņemot to pašu), no Latvijas pāri paliks vien neliels slapjums. (Nedod, Dievs!) Optimisti (tādu gan Latvijā nav vairākums) iemācījušies uz šo politiķu sacelto delīriju skatīties it kā no malas: gan jau laika pulksteņa vēzeklis ies arī uz otru pusi. Jo šai saulē nekas nav mūžīgs, arī pērkamo politiķu valdīšana. Lai kā viņi tautu baidītu ar iespējamo apdraudējumu, cilvēki nogurst no bailēm, no nestabilitātes, no nabadzības. Jā, pagaidām šis nogurums nav sasniedzis tādu pakāpi, lai mēs, tie, kuri vēl Latvijā palikuši zemi art, maizi cept, paņemtu rokās koku un pašu ievēlētajiem deputātiem un viņu ielikteņiem ministrijās pateiktu: rimstieties, izbeidziet histēriju! Tā jums vajadzīga mūsu acu aizmālēšanai, nepaklausīgo baidīšanai un paklausībā turēšanai… Es nezinu, vai drīz pienāks laiks, kad mēs to pasacīsim Latvijas politiķiem. Pārāk nospiesti esam ar ikdienas rūpēm un raizēm, lai redzētu ne tikai nūju, ar ko mūs kā tārpus spiež pie zemes, bet arī tos, kuri šo nūju rokās tur. Vēl nesaprotam, ka tie, kuri tur augšā šķiežas ar mūsu naudu, ir politiski laupītāji. Ja mēs to apzinātos, sen būtu atraduši iespēju vismaz pabaidīt lielos un mazos priekšniekus ar padzīšanu, neievēlēšanu. Starp citu, priekšnieku mums ir tik daudz, ka ne saskaitīt, ne saprast, ko viņi dara, par ko saņem algu. Viņi mūs apbur ar skaistiem solījumiem pirms vēlēšanām vai ar to, ka, tuvojoties vēlēšanām, iedod mums kādu kukuli. Paraug, cik gadus Rēzeknes vecīšus rāja un strāpēja par to, ka viņi agrā rīta stundā nepratās notīrīt trotuāru pie mājām. Nupat domes vadība pasludinājusi, ka turpmāk
(līdz vēlēšanām?)
trotuārus, arī tos, kas pieguļ privātmāju teritorijai, tīrīs firma. Esot atrasta nauda, ko firmai samaksāt. Sacīsim paldies, bučosim roku un iesim balsot par labestīgo priekšnieku? Piecietīsim pagasta priekšnieku, kurš trīs gadus nevar atrast ne naudu, ne traktoru, lai vismaz nogreiderētu ceļu uz attālu ciemu, kas izskatās pēc viļņotā mazgājamā dēļa? Ak vai! Ne jau tikai pagastu ceļi ir grubuļaini un neizbraucami. Arī daudzi Latvijas lielākie ceļi nav diez ko gludāki, lai gan atsevišķas organizācijas ar politiķu atbalstu it kā ceļu it kā remontam katru gadu noraksta miljonus. Tas ir tāds pats naudu rijošais melnais caurums kā bruņošanās. Simtus tūkstošus it kā ceļu kaisīšanai savulaik norakstīja tas pats Zaķis. Un cik tādu
zaķu
Latvijas elitē vēl? Mūsu politiķi ir izdomas bagāti un melnos caurumus prot ne tikai atrast, bet arī izgudrot. Cik miljonus Laimdotas valdība savulaik ieguldīja Latvijas paviljona celtniecībai Milānā? Cēla, neuzcēla, pēc tam tērēja naudu neuzbūvētā nojaukšanai. Tagad simts miljoni atvēlēti Latvijas simtgades svinēšanai — filmām, estrādēm, vienādu tautas tērpu šūšanai visiem dziedātājiem un dancotājiem, viesību galdu klāšanai. Atjaunotās Latvijas politiķi pagaidām labi pieprot divas lietas — svinēt un baidīt tautu ar karu. Iebaidītie cilvēki parasti sēž klusu, balsi nepaceļ. Un ja vēl viņus uz svētkiem ielūdz?! Padziedāt,
gostus
apkalpot?
Māra NIZINSKA
A. KALNIŅA zīmējums
Komentāri