Kad apciemojām Ivanu Koroļonoku, lai parunātos par Barikāžu laiku, viņš pirmām kārtām mums parādīja karogu, ko toreiz bija ņēmis līdzi, piedaloties 13. janvāra Vislatvijas protesta manifestācijā Rīgā, 11. Novembra krastmalā. “13. janvārī vakarā atbraucām mājās, bet naktī atkal devāmies uz Rīgu. Mēs, maltieši, vispirms aizbraucām uz Rēzekni, kur pie rajona izpildkomitejas mūs gaidīja autobuss. Spilgti atmiņā palikusi kāda veca tantiņa, kura atnāca mūs pavadīt, pārkrustīja mūs un kā ceļamaizi iedeva svētīto Agatas maizi un Aglonas Dievmātes svētbildīti. Nokļuvām Zaķusalā sargāt televīzijas ēku. Otro reizi uz barikādēm devāmies pēc kādām divām dienām, atmosfēra bija jau mainījusies, valdīja pamatīga spriedze, uz tilta Rīgā mūs jau pārbaudīja. Arī Zaķusalu vairs nevarēja pazīt: vienās barikādēs tā bija. Kad trešo reizi braucu, viss bija daudz nopietnāk. 20. janvāra vakarā televīzijā redzēju asiņainos notikumus pie Iekšlietu ministrijas ēkas, ko mēģināja ieņemt OMON, un jau divos naktī mēs, desmit maltieši, atkal devāmies uz Rīgu. Jā, bija trauksmaini. Tagad saka, ka ar dziesmām nosargājām brīvību, taču aizmirst to, ka mēs bijām spēks. Mēs, vīrieši, bijām militāri sagatavoti, izgājuši dienestu un zinājām, kā rīkoties. Bet kas šodien ir? Tikai NBS un zemessargi, pārējie ieročus rokās nav turējuši. Tagad daudz runā par patriotismu. Teikšu tā: patriotisms ir attieksme pret senču mantojumu — tēvu ticību, tēvu zemi un darba tikumu, tie ir trīs vaļi, uz kā viss turas,” stāsta Ivans Koroļonoks.
Aija ZUJA
Eduarda UTĀNA foto
Komentāri