Tāpat kā dabā diena nomaina nakti un nakts atkal dienu, arī mūsu rāmo, ikdienas rūpēm piepildīto dzīvi pēkšņi var sašķelt negaidītas nepatikšanas, un nelaime tā, ka, šķiet, nekad vairs dienas gaismu neredzēt. Parastā mirstīgā cilvēka dzīvē tādu tumšo brīžu ir vairāk nekā gaišo. Bet reizēm gaisma logā ilgu laiku vispār neiespīd. Visapkārt melna nakts. Vari saukt pēc palīdzības, cik gribi, — neviens neatsauksies. Vienaldzība un cietsirdība ir šodienas valstsvīru un likumdevēju labklājības pamatā. Nesen “Rēzeknes Vēstīs” stāstījām par kādas 90 gadus vecas pensionāres nedienām. Ierēdņi viņu bez sirdsapziņas pārmetumiem dzenā pēc visādām izziņām, pieprasot atskaitīties, ka nav visu pensiju maizei iztērējusi. Neviena šo ierēdņu dvēseles stīdziņa neietrīsējās, nevienam pat prātā neienāca, ka pret vecu cilvēku varētu (un vajadzētu) izturēties saudzīgāk, cilvēciskāk, ka arī viņi paši kādreiz būs veci un ar viņiem kāds var izrīkoties tieši tāpat. Ne jau tikai Rēzeknes sociālās sfēras darbinieki rīkojas nepieņemami. Latvija vispār caurcaurēm ietinusies ierēdņu vienaldzības plīvurā. Tuvākā nelaime citus maz interesē. Kādu laiku man uz redakciju bieži zvanīja 93 gadus veca sieviņa. Viņas dēls, nodzēries nelietis, bieži piekāva savu veco, nespējīgo māti par to, ka viņai ir pārāk maza pensija: dēlam tikai pāris dienām pietika, ko plītēt. Bet visvairāk sirmgalvi aizskāra dēla dzērāja netīrās lamas… Jā, mums ir likums, kas ļauj policijai pielietot kaut kādas “sankcijas” attiecībā uz dēlu — likt viņam netuvoties mātes mājai, piemēram. Bet kurš pārbaudīs, kā šīs sankcijas tiek pildītas? Kurš parūpēsies, lai policija vispār tās piemēro? Es lūdzu šīs sirmgalves bijušo darbabiedru Rešetņikova kungu kaut kā viņai palīdzēt. Kādu laiku tiešām bija miers, bet arī dome nevar pie katra apbižotā durvīm nolikt sargu, nevar bezgalīgi ņemties ar kaut kādu nodzērušos nelieti. Nu šī večiņa man vairs nezvana. Varbūt nomirusi? Varbūt viņu nobendējusi cilvēku cietsirdība? Vēl kāds stāsts. Ozolaines pagastā aiz pilsētas robežas dzīvo jauna vientuļā māte. Atlaižu braucienam pilsētas autobusā viņas dēlam skolēnam nav — viņš nav “pilsētnieks”, lai gan mācās pilsētas skolā. Bet uz redakciju viņa atnāca ne tāpēc, lai pasūdzētos par transporta problēmām. Viņa ir bezdarbniece, bija Nodarbinātības dienesta uzskaitē. Un, lūk, likās, uzsmaidīja veiksme — viņa atrada darbu kādā pilsētas uzņēmumā. Bet vajadzēja iziet ārstu komisiju. Tas nozīmē, ka jāsamaksā ģimenes ārstam, vēl — par asins analīzi, vēl 10 eiro — otolaringologam, septiņi — ginekologam utt. Kur lai viņa ņem tādu naudu? Doties uz domi pēc pabalsta? Neiedos. Un pat tad, ja nolems palīdzēt, tas nenotiks uzreiz — jānoformē dokumentu kaudze. Vārdu sakot, pilnīga bezcerība. It kā ir daudz dažādu organizāciju un ierēdņu, kuri saņem algu par to, ka viņu pienākums ir palīdzēt nabadzīgajiem, tiem, kuri nokļuvuši neapskaužamā situācijā. Bet kāda jēga no šiem valsts ierēdņiem: viņi ir tik ļoti pieraduši pie cilvēku asarām, ka tās vairs nespēj aizkustināt, turklāt instrukciju paragrāfi sasien viņiem rokas. Starp citu, vairumā gadījumu ierēdņiem, deputātiem un priekšniekiem pat pārmest īpaši nav ko — labi vai slikti, bet likumus viņi formāli ievēro. Pat ja neievēro, ej nu, pierādi… Īpaši, ja neesi vairs jauns. Personīgajā mājā pilsētas nomalē arī dzīvo kāda sirmgalve. Kā viņai padomju gados izdevās savu māju uzcelt, garš stāsts. Dienā strādāja valsts darbā, naktīs šuva apģērbu kaimiņiem, paziņām utt. Tagad viņai 90. Varētu paļauties uz dēla atbalstu, taču viņš apņēma otru sievu un aizgāja dzīvot citur. Bet pirmā sieva palika šeit, vīramātes mājās un, protams, nav apmierināta, ka vecene nesteidz nomirt. Vārdu sakot, mājās visu laiku domstarpības. Vienreiz, sargājot sevi no bijušās vedeklas uzbrukumiem, večiņa mazliet aizskāra viņu ar savu spieķi (iesita pa roku). Vedekla izsauca policiju
(runā, ka pazīstamu cilvēku, draugu)
, kas sastādīja protokolu un novērtēja vedeklas ciešanas gandrīz par… 600 eiro. Protokols tika nodots Administratīvajai komisijai
(pavēstes večiņai esot sūtītas, taču viņa neatceras, ka būtu tās saņēmusi un parakstījusies).
Komisija uzlikusi 90 gadus vecajai sievietei sodu — vairāk nekā 500 eiro. Kur viņa ņems šādu naudu? Dēls iegātņos, kuļas kā pliks pa nātrēm. No pensijas viņai tādu summu pat gada laikā nesagrabināt. Vieglāk nomirt nekā taisnību atrast… Tieši to no viņas laikam arī gaida vedekla, policija un Administratīvās komisijas ierēdņi. Viņi visi acīmredzot pārliecināti, ka nekad nekļūs veci, ka neviens nekad nedarīs viņiem pāri.. Vai tomēr kādreiz būs kaut kas vismaz jāapdomā Paškeviča kunga padotajiem, kuri 90-gadīgu nevarīgu večiņu atzīst par vainīgu vardarbībā pret jaunu, spēka pilnu vedeklu? Un Administratīvā komisija? Vai tiešām neredz, ka par kautiņu sodītajai mazajai, salīkušajai večai jau pāri 90… Vai neredz, ka viņa vairs nav spējīga aiziet uz to pašu komisijas sēdi, lai kaut mēģinātu attaisnoties. ..Bet šajā laikā pie darba ķēries tiesu izpildītājs — soda nauda aug, večiņu teju teju izliks no mājas… Nu var priecāties gan vedekla, gan Administratīvā komisija. “Taisnība” uzvarējusi. Taisnība mūsdienu Latvijas gaumē: kurš stiprāks, tam arī taisnība?
Māra NIZINSKA
Komentāri