Tādu platformu bijām uzstādījuši mēs — vecākā paaudze. Un nav ko slēpt, atzīstu atklāti, ka es biju par tās iekustinātāju un saucēju pie vienības. Nav tik sen, kā viens no mūsējiem, zem pseidonīma Reformators, mūs nosauca par renegātiem dēļ šās platformas. Man liekas, ka šis palamas vārds paspruka oponentam bez kādas apdomāšanās, vienkārši kā dialektikas izpušķojums. Un, ja viņš domāja mūs, vecākos, ar to aizķert, tad izlaistā bulta atsprāga atpakaļ. Mums nav no kā liegties. Izlokšņu starpību tautas mutē mēs nenoliedzam, kā arī neviens prātīgs cilvēks to nedarīs. Mēs tikai atzīstam, ka mēs esam viena daļa no latviešu tautas un ka mums ir tikai viena latviska valoda, neskatoties uz visu izlokšņu starpību. Ja tādus latviešus nosauc par renegātiem, kas sevi atzīst par latviešiem, tad iznāk, ka šim vārdam ir ļoti skaista nozīme, pēc oponenta saprašanas. Bet atstāsim dialektikas skaistumus pie malas un griezīsimies atpakaļ pie temata. Drusku citāda platforma bija jaunākai paaudzei, nekā mums, vecākiem. Gan atzina arī šī, pēdējā, tautas un literatūras vienību, bet stipri aizstāvēja tās domas, ka mums, vitebskiešiem, pagaidām vajagot rakstīt savā izloksnē, lai spētu pieradināt pie lasīšanas nemācītos zemniekus un padarīt vieglāk saprotamu rakstu valodu, un tad pēcāk pāriet uz literatūras valodu. Šīm domām pa daļai bija savs dibināts pamats. Vitebskiešu zemnieki, pie kuriem pagastu skolās netika pielaista latviešu valodas mācība, izmācīti lasīt no zemnieku mātēm, grūti vien lasīja savā lūgšanu grāmatā. Un valoda pie viņiem bija stipri vien samaitāta ar sveštautiešu vārdiem. Tāpēc vajadzēja paredzēt, ka literatūras valodā izdotas grāmatas būs viņiem vēl grūtāk saprotamas. Bet šīs bailes par grūtumu pie grāmatu lasīšanas bija tikai pa daļai dibinātas. Piedzīvojumi pierādīja, ka “Katoļu Daugavas Kalendārs”, kuru es izdevu literatūras valodā, pirmajos gados atrada pietiekošu lasītāju skaitu, kamēr nebija citu grāmatu, un ka ar vietējā izloksnē izdoto avīžu lasīšanu iesākumā gāja ne mazāk grūti. No otras puses, bija viegli paredzams, ka pēcāk būs daudz grūtāk pāriet uz literatūras valodu, kad vitebskieši būs reiz pieraduši pie izdotām grāmatām vietējā izloksnē. Aiz šī iemesla es un daļa no maniem amata biedriem nevarējām piekrist jaunākās paaudzes domām, kuras stipri vien aizstāvēja Kempa kungs. Bet jaunākā paaudze ņēma pārsvaru. Tas notika pa daļai aiz tā iemesla, ka Pēterburgas latvieši no vitebskiešiem Rīgas nepazina, Rīga viņiem bija gluži sveša. Bez tam pie Muzikāliskās biedrības nodibināja jaunekļu pulciņu, kurā Kempa kungs bija sirds un dvēsele. Šim jaunekļu pulciņam, kas kopā ar savu priekšnieku Kempa kungu sastāvēja no stud. med. A. Skrindas, A. Trasuna, A. Laizāna, Kindzuļa k-giem un citiem, gan vēl nebija nodoma saraustīt katras saites ar Rīgu un literatūras valodu. Bet viņi nosprieda iet savu neatkarības ceļu, ko arī pierādīja, pa daļai atmetot Zinību komisijas rakstību. Drīzā laikā ideju strīdus no vārdiem tika pārnests uz praktisku dzīvi. Iznāca pirmā, Kempa izdotā, avīze “Gaisma” vietējā izloksnē, un citiem bija jāiet pakaļ, vai gribēja, vai negribēja. No tā laika ir pagājis prāvs laika sprīdis, un pašas idejas pie jaunākās paaudzes ir stipri mainījušās. Kad doktors A. Skrinda, Kindzulis, A. Laizāns un daži citi kungi ir vairāk tuvinājušies vecākās paaudzes uzskatiem, Kempa k-gs ir radikāli pārmainījis savas domas. Pēc viņa domām, Vitebskas guberņas latvieši nav viena tauta ar kurzemniekiem un vidzemniekiem, viņu valoda nav viena un tā pati latviešu valoda, viņu dzīslās nerit tās pašas latviskās asinis, viņu ieražas ir svešas citas citām; baltiešu valodu ir stipri samaitājis vācu iespaids, vitebskiešiem tā ir nepatīkama un nesaprotama; vitebskiešiem ir tādas pašas tiesības kā baltiešiem uz savu valodu un literatūru, — tāpēc nevar būt nekādas runas par vienošanos, un — vitebskiešiem jāiet savs neatkarīgs ceļš.
1916. Francis TRASUNS
(“Dzīve un darbi”, Latgales Kultūras centra izdevniecība, 1997.)
Komentāri