Latgaliešu nacionālai domai tolaik vēl nebija radušies vadošie centri. Tikai pa daļai par tādu varētu uzlūkot Latgaliešu bēgļu komiteju Petrogradā (“Latvīšu – latgalīšu bīdreiba del paleiga kara uperem”), kas jau saņēma diezgan plašus līdzekļus no Krievijas valdības (caur Latviešu bēgļu centrālkomiteju). Francis Trasuns, sekojot Krievijas revolūcijas gaitai, grib radīt politisku centru tieši Latgalē, kas tad tautas lietas varētu virzīt tālāk. Bet tas nav viegli izdarāms. Uz plašākām tautas masām vēl nevarēja paļauties, bet vilcināties arī nevarēja. Tamdēļ viņš sasauc vairākas baznīckungu apspriedes, pārrunā ar tiem jaunos uzdevumus, un tā vairāk vai mazāk noskaņo par labu savai programmai.. Viņš raksta vēstules saviem paziņām, skubina visus sagatavoties lielākai sanāksmei. Pirmā latgaliešu sabiedrisko darbinieku atklāti politiskā sapulce notika Pēterburgā 12. martā 1917. g. Tur piedalījās 66 cilvēki.. Pēc karstām debatēm uzvarēja Franča Trasuna sludinātā doma.. Tika izlaists uzsaukums tautai ar saucienu apvienoties, atmest neuzticību Baltijas latviešiem un sniegt tiem drauga roku.. Otrais svarīgais lēmums bija — sasaukt Rēzeknē, kā Latgales centrā, plašāku apspriedi.. Rēzeknē konferencē (6. un 7. aprīlī) saradās 63 pārstāvji, arī no tālākām vietām, kā no Kapiņu, Viļakas, Balvu, Līvānu, Pildas pagasta. Konferencē bija ap trīsdesmit baznīckungu — latvieši un leiši, bija citi sabiedriski darbinieki, kā Vladislavs Rubulis, J. Kindzulis, E. Kozlovskis u. c. Par sapulces vadītāju vienbalsīgi ievēlēja F. Trasunu, par sekretāru baznīckungu J. Rancānu. Sapulce notika Rēzeknes tirdzniecības skolas telpās. Sapulces protokols rādīja, ka Trasuns savā ievada runā pastāstījis, ka senos laikos latvieši bijuši tikai viena tauta. Svešinieki to saskaldījuši, un krievu patvaldība centusies to pavisam iznīcināt, bet tas nav izdevies.. Baznīckungs P. Tukišs pievienojas Trasuna domām un saka, ka apvienošanās ar vidzemniekiem un kurzemniekiem vajadzīga, lai mēs būtu stiprāki turēties pretī svešu tautu iespaidam, īpaši pret pārkrievotājiem. Arī baznīckungs K. Skrinda tam piekrīt.. Apvienošanos aizstāv baznīckungs J. Velkme.. J. Kindzulis aizrāda, ka Latgalē latviešu vairs tikai 60%. Ja mēs neapvienojamies, tad mums draud pārtautošanas briesmas. Baltieši, kā ekonomiski stiprāki, būs arī mūsu atbalsts. Apvienošanās mūsu vienīgais ceļš. Balvu pagasta zemnieku pārstāvis Ļeonovs apliecina, ka attiecības baltiešu un latgaliešu zemnieku starpā esot labas. (..) Svārstīgajiem un šaubīgajiem F. Trasuns beigās diezgan paskarbi atbildējis, ka tie, kas tā runā, no politikas neko nejēdz un ka viņi visprātīgāk darītu, ja par šo jautājumu tālāk nerunātu, bet gādātu, lai no viņu pagastiem un draudzēm nākošā kongresā ierodas cilvēki, kas ar sirdi un dvēseli aizstāv tautas apvienošanas lietu.. Latgales kongresu nosprieda sasaukt 26. un 27. aprīlī Rēzeknē. Kongresam vajadzēja sastādīties no mazāko pašvaldību — pagastu un pilsētu — pārstāvjiem… Tikpat uzticams elements varēja būt latviešu strēlnieku pārstāvji… Konferences dalībnieki izklīda pa visu Latgali, paņemdami līdzi daudz jaunu domu. Svarīgāko, nepārprotami vadošo lomu konferencē bija spēlējis F. Trasuns.., un to viņš varēja ne tikai kā visiem labi pazīstams un spējīgs darbinieks, bet arī kā Baznīcas dienestā diezgan augsti stāvoša persona, jo bija Pēterburgas konsistorijas loceklis. Un, kad vēl atgādinām, ka Trasunam līdzās beidzot nostājās ari vietējais dekāns Nikodēms Rancāns, tad to varēja katrs iztulkot arī kā Baznīcas gribu. Sākās aģitācija un pretaģitācija. Dažos apvidos viss ritēja mierīgi savu gaitu, un ikviens zināja, ka uz kongresu jāsūta šai idejai labvēlīgs cilvēks. Dažos pagastos un draudzēs par uzaicinājumu uz kongresu neviens nelikās ne zinis. (..) Beidzot tuvojās kongresa dienas. Delegāti sāka ierasties jau 25. aprīlī. Stacijā tos sagaidīja komitejas pārstāvji, kuriem bija uz kreisās piedurknes sarkanbalts uzšuvums. Delegātus novietoja tirdzniecības skolā, draudzes “Ekonomijā” un baznīcas skolā. Citi apmetās viesnīcās, iebraucamās vietās un pie paziņām. Prāvam skaitam delegātu bija līdzi karogi. Bija jau noskaidrots, ka latviešu karoga krāsa ir sarkani-balt-sarkanā. 26. aprīļa rītā ap pulksten astoņiem delegāti sāka pulcēties pie tirdzniecības skolas… Ap desmitiem sākās gājiens — manifestācija, kādu Rēzekne vēl nebija redzējusi. Arī gar ielas malām, kas ved uz baznīcu, bija ļaužu pilns. Tai dienā Rēzeknē esot saplūdis līdz 30000 cilvēku. Gājiena priekšgalā gāja orķestris, tad latviešu strēlnieku delegāti, starp tiem vairāki virsnieki, tad tirdzniecības skolas un ģimnāzijas audzēkņi. Šiem sekoja kongresa delegāti, pēdīgi — visi pārējie, kas gribēja iet līdzi. Pār gājēju galvām pacēlās karogi. Viens no tiem bija vēl no 1905. gada (atvests no Barkavas pagasta). Uzraksti karogiem dažādi, piem., “Brīvu Latviju”, “Lai dzīvo tautas brīvība”, “Brīvi latgaļi brīvā Latvijā”, “Dievs, svētī Latviju” u. c. Gājiens virzījās uz katoļu baznīcu. Skanēja mūzika. Daļa manifestantu sagāja baznīcā, bet pārējiem vajadzēja palikt ārpusē.. Dievkalpojumu turēja K. Skrinda, bet runu teica Jezups Rancāns. Tad visi baznīcēni kopā nodziedāja “Dievs, svētī Latviju”, šī tautas lūgšana še pirmo reizi atskanēja katoļu baznīcā un visus dziļi aizkustināja.. Pēc dievkalpojuma delegātus aicināja pusdivos ierasties kinoteātra “Diana” telpās.. Kad pulksten divos sākās kongress, ap “Dianu” jau bija liels ļaužu bars, piepildīdami ielu līdz pat tiltam un upei.. Kongress iesākās draudu pilnā atmosfērā. Šur tur naidīgas balsis, visur dzīvas sarunas un strīdiņi. Bet latviešu strēlnieki, kas redzami pie ieejas, iedveš cienību pret sapulci tur iekšā. Kongress jau sācies, bet ļaudis neizklīst.. visi kaut ko gaida, manāmi uztraukti, ir kongresa draugi, ir tā pretinieki.. Kongresā ieradušies 232 delegāti ar balsstiesībām, 118 viesi.. Kopā 350 cilvēki. Kongresa dienas kārtība šāda: 1. Prezidija vēlēšanas. 2. Kongresa apsveikumi. 3. Latgaliešu organizācijas komitejas ziņojumi. 4. Latviešu strēlnieku ziņojumi. 5. Jautājums, kādu stāvokli brīvajā Krievijā ieņems mūsu tēvijas Latvijas daļa — Latgale. 6. Attiecības pret cittautiešiem Latgales robežās. 7. Latgales zemes padome, tās pienākumi un tiesības; padomes vēlēšanas. 8. Zemnieku savienība. 9. Attiecības pret Krievijas satversmes sapulci.. Par kongresa vadītāju vienbalsīgi ievēl Franci Trasunu, par viņa biedriem zemnieku Muktu, strādnieku Drevenko un no strēlniekiem podporučiku J. Rubuli. Par sekretāriem — Lazdānu, Kindzuli, Loginu un Laizānu. Sapulces vadītājs uzaicina pagodināt visus tos, kas krituši par brīvību. Visi svinīgi pieceļas. Tad nosūta apsveikšanas telegrammas pagaidu valdībai, strādnieku un karavīru padomei, Kurzemes un Vidzemes zemes padomēm, latviešu strēlnieku pulkiem un Rainim. Francis Trasuns īsos vispārējos vilcienos raksturo, kādos apstākļos latvieši dzīvojuši, kas sašķēla tautu, kāpēc latgalietis atsvešinājies no citiem latviešiem. Bet tagad, kad vecās varas kritušas un turpina sairt, tautas organizējas uz pašnoteikšanās principiem. Šai sapulcē Latgales pārstāvji pirmo reizi varēs brīvi pārrunāt un brīvi izteikties par savām un savas zemes vajadzībām. Mums jādara viss, lai mēs kļūtu saimnieki savā zemē.. Trasuns aicina mierīgi un ar lielu nopietnību ķerties pie jaunās saimniecības un kultūras celšanas. Sākas apsveikumi. Runā valsts domnieks J. Zālītis, Vidzemes zemes padomes pārstāvis Z. Meierovics, apsveikumu nobeigdams vārdiem: “Lai dzīvo brāļi latgalieši un kopīgā Latvija!” Strēlnieku sveicienu nes Bārda, no Rēzeknes izpildu komitejas — Kacenelenbogens. No Latgales poļiem runā divi muižnieki Manteifeļi. Ebreju vārdā runā Grodzinskis. Kurzemes katoļu sveicienu nodod baznīckungs Kublinskis, starp citu teikdams: “Pieminiet, ka aiz Daugavas dzīvo 50000 kurzemnieku katoļu, kuri grib vienoties ar saviem Latgales brāļiem.” No latgaliešiem, kas aizrauti svešumā, sveicina J. Stukuls. Ir arī telegrāfiski apsveikumi, starp tiem no Kurzemes zemes padomes priekšs. J. Čakstes. Dienas kārtības 3. punktā runā Valērija Seile, tad Jānis Rubulis, starp citu teikdams: “..Mēs kopīgi ar baltiešiem lejam savas asinis uz dzimtenes robežām, kopīgi sargājam tēvus un brāļus, mātes un māsas.” Un tad kongress nonāca pie svarīgāka jautājuma — par Latgales attiecībām pret Krieviju un Latviju. Še plašāk runāja prof. J. Rancāns. Raudzīdamies nākotnē, viņš redz trīs ceļus: palikt pa vecam pie Vitebskas guberņas, lūkot patstāvīgi iegūt savu Latgales autonomiju Krievijā un trešais — apvienoties ar pārējiem latviešiem vienā pārvaldes vienībā. Pirmais ceļš mums neko nedotu, otrais nav realizējams, tātad paliek trešais, kas tad arī ejams un sola vislabākos augļus. Runā arī prāvests P. Smelteris: “Mēs esam viena tauta, mums vienādas ieražas, viens gars, vienas asinis, arī valoda viena, kauču ar dažādām izloksnēm. Mums kopīgas tautas gara mantas — tautasdziesmas.” Kongress turpina darbību, bet troksnis aiz sienām pieaug. Un sapulce ar lielu interesi gaida, ko darīs Kempa grupa, kas kongresā piedalās, bet ir apvienošanās pretinieki. Runā arī Kemps un aizstāv Latgales autonomiju. Viņa domas jau visiem zināmas, tādēļ ainu, kas ir asa, noklausās samērā mierīgi. Bet tad Kemps lūdz vārdu otrreiz. Kongresa vadība aizrāda, ka tas nav iespējams.. Vadītājs liek nobalsot, vai Kempam dot vārdu, un sapulce to noraida… nu ne tikai Kempa partija, bet arī daži lielinieciski noskaņoti delegāti klaigādami, draudēdami, dūres vicinādami, iet laukā. Izgājēju bija pavisam 39 cilvēki. Kongresu tas izjaukt nevar. Bet nu troksnis ārā tiek vēl lielāks.. Pret “Dianas” sienām sāk rībēt akmeņi. Pūlis izlauž sētu un ir jau visapkārt mājai.. Daži gan dodas laukā, lūkodami pārliecināt pūli, bet bez panākumiem.. Pienāk ziņas, ka daži jau cietuši. Durvju sargi ziņo, ka stāvoklis tiešām kritisks.. Pulkstenis jau rāda ap deviņiem. Kongresa vadība uzstāda jautājumu: ko darīt? Ienāk priekšlikumi darbību pārtraukt līdz rītam. Daži domā, ka kongresa dalībniekiem telpas jāatstāj pa pakaļējām durvīm.. Trasuns paziņo: “Es iziešu pa tām pašām durvīm, pa kurām esmu ienācis jeb arī mani… iznesīs..” Jāpiemin, ka bija nākusi glābšana no augšas. Pēkšņi uznācis spēcīgs lietus, gāzdams tikpat kā spaiņiem. Pūlis sācis izklīst.. Kongresa darbības otrā diena bija mierīgāka un produktīvāka, kauču daļa ari no opozīcijas atgriezusies. (..) Kad debates pabeigtas, jautājumu par apvienošanos nobalso. Uzvar apvienošanās rezolūcija, par to nodotas 182 balsis… Pieņemtās rezolūcijas pirmais punkts ir “Mēs, Latgales latviešu pilnvarnieki, sapulcējušies 26. — 27. aprīlī Režicā sasauktā kongresā, atzīdami latviešus, kuri dzīvo Vitebskas guberņā, tāpat arī kurzemniekus un vidzemniekus — par vienu latviešu tautu, nospriedām apvienoties ar Kurzemes un Vidzemes latviešiem vienā nacionālā autonomā organismā Krievijas valstī.” Šai dienā arī ievēlēja Latgales Zemes Padomi. Un nākošā dienā (28. aprīlī) zemes padomes locekļi noturēja pirmo sēdi un ievēlēja valdi. Tai vajadzēja sastāvēt no 10 cilvēkiem. Latvieši bija F. Trasuns, J. Grišāns, I. Krakops, P. Lazdāns, E. Kozlovskis, pārējie tika uzaicināti no cittautībniekiem.. Šai stāstījumā par Latgales kongresu, kas izšķīra Latgales likteni un nosprauda ceļu tālākai tās gaitai, bija vairāki citi krietni un slavējami darbinieki, kuru nopelnus nevar noliegt, bet pirmā vietā tomēr paliek Trasuns. Bez viņa ilgās un neatlaidīgās darbības, bez viņa cietās un nelokāmās domas, bez viņa lielās autoritātes un parauga nebūtu Latgales latvieši vēl panākuši to, ko šai kongresā panāca. Trīsdesmit gadus Trasuns bija gājis šādā virzienā un citus aicinājis, līdz viņa līdzgājēju pulciņš bija nemitīgi pieaudzis un nu rādīja savu spēku šai kongresā. (A. Goba, “Francis Trasuns. Dzīve un darbi I”
Latgales Kultūras centra izdevniecība. Rēzekne, 1997)
Komentāri