Dieviņš un daba šogad Latvijai atsūtījuši vēsu un lietainu vasaru. Zemnieki errojas, un viņus var saprast. Toties mūsu valsts stūres vīriem vēsais laiks tā arī nav varējis pielikt bremzes, piespiest apdomāties, kā dzīvot tālāk. Viņiem un Latvijai. Valstij, kuru liberālie politiķi faktiski noveduši līdz kliņķim. Tikai daži no viņiem
(tas ir, no valdošajiem politiķiem)
tomēr sākuši domāt. Diemžēl ne par valsti, bet par sevi, par savu izdzīvošanu politikā. Augstākās proves žurnālisti, kuri no privat., tas ir, prihvatizācijas laikiem kalpojuši vietējās slakas liberāļiem, devušies šodien valdošajiem palīgā izvilkt dienas gaismā 10 gadus vecas bagātu vīru slepenas sarunas. Viņi, tie vīri, arī reiz bija valdošās partijās, un nav svarīgi, kā kurā laika posmā to partiju sauca. Vēži tak tie paši. No vienas kules pārcelti tādā pašā citā
(bija “Jaunais laiks”, kļuva “Vienotība”, bija “Latvijas ceļš”, kļuva Tautas partija, pēc tam, tas ir, pavisam nesen, daļai atšķeļoties, kļuva Strīķes un Bordāna veidotā…)
. Šķīst un kūst “Vienotība”. Par savu aiziešanu no tās mediju telpā ziņu palaidušas Ilze Viņķele, Lolita Čigāne un viņu uzticamie ieročnesēji Aleksejs Loskutovs, Andrejs Judins, un vēl daži biedri — kungi. Viņi paklusām “streikoja” jau pasen, bet radikālus soļus nespēra, vēl aizvien cerot, ka gan jau viss kaut kā nokārtosies, ka tauta vēlreiz noticēs: nekā labāka par “Vienotību” un tās partneriem (no ZZS un Nacionālās apvienības) Latvijas politikā pašreiz nav. Lai stiprinātu šo leģendu, celtu “Vienotības” reitingu un uzgāztu samazgu spaini iespējamajiem konkurentiem, tad arī tika izvilktas no patrepes 10 gadus vecas oligarhu sarunas. Nesmukas sarunas. Bet kurš politikas vērotājs nezina, ka lēmumi, ko valdošie pieņem Latvijas Saeimā vai valdībā, ir politiķu čomu savstarpējās tirgošanās rezultāts: jūs nobalsosiet par prezidentu — mūsu partijas pārstāvi, mēs dabūsim jums vietas tādās un tādās uzņēmumu padomēs, plus tik un tik miljonus no tā sauktajām deputātu kvotām utt., utt. tādā pašā garā. Vieni, lai visu sarunātu, satiekas “Rīdzenē”, citi zoodārzā, vēl citi Jūrmalā… Un viss Latvijas politikā tiek kā tādos saietos sarunāts. Viss līdz šim gājis uz priekšu kā pa taukiem… Bet cik tad ilgi var šo tauku cepināšanai lietot tautas uzticības pannu? Tā izdegusi, kļuvusi pavisam pelēka un plāna. Visu, ko šodien dara Latvijā 20 gadus valdošās liberālās partijas, vēlētāji jau šodien (beidzot!) uzņem ar neuzticību. Pieaug tautas ņurdēšana. Neapmierināto dezorientācijai tad arī tika no skapjiem ārā vilkti gandrīz 10 gadus veci oligarhu sarunu ieraksti: sak, paskaties, tauta, kādi nekauņas tie oligarhi, un cik labi salīdzinot ar viņiem esam mēs, vienotībnieki. Tālāk var arī neturpināt. Šodien valdošie paļāvās uz to, ka tauta pati izdarīs pareizos secinājumus: sak, salīdzinot ar mutes brūķētājiem tajā “Rīdzenē”, pat Āboltiņa ir balta, pūkaina un pareiza. Par Čigāni, Viņķeli nemaz nerunājot, viņas sen cilājas, sen gatavas izņemt stūri no Āboltiņas rokām un vest tautu uz gaišu nākotni. Kā tas notiks? Paredzu lielu plūkšanos un, kā saka, zobu griešanu valdošo politiķu kabinetos, zoodārzos un citās slepenās, Latvijas politiķu iecienītās vietās. Gan mēs to dzirdēsim. Savukārt visu sarunāt paklusām šoreiz valdošajiem diezin vai izdosies.. Pārāk lielas pretrunas viņu starpā… Vārdu sakot, dzīvosim, redzēsim. Un jo tuvāk vēlēšanas (tās būs pēc gada, 2018. gada oktobrī), jo lielāka būs plūkšanās, jo vairāk kompromatu tiks vilkts (vienai partijai par otru) no visādām šķirbām dienas gaismā. Bet šīs mantas (t.i., faktu, kurus var izmantot kā kompromatu) Latvijas politikā vairāk nekā pietiekami. Ak, jā, aizmirsu lasītājiem atgādināt vēl par vienu Latvijas elektorāta vājo vietu — lētticību. Mēs gatavi ticēt uz vārda katrai jaunai partijai, katram nodibinājumam. Es nekādi nevaru aizmirst kādu gadījumu no Repšes laikiem. Atceraties, viņš aicināja tautu saziedot miljonu, kas viņam vajadzīgs, lai uzvarētu vēlēšanās un celtu Latviju saulītē, ievestu to jaunajos laikos, labākā dzīvē. Arī redakcijā bija ieradies tāds Repšes brīvprātīgais palīgs, vienkāršs kolhoznieks, zemnieks no Bērzgales, viņš vāca ziedojumus Repšem… Jā, jā, Repšes partijai. Bet tajā bija cilvēki, kuri atņēma tam pašam kolhozniekam sūri grūti pelnītos rubļus, ar naudas “reformas” palīdzību aplaupot nākamos pensionārus utt. Toreiz, ejot politikā, Repšem un “Jaunajam laikam” izdevās no mums, vientiešiem, savākt ja ne miljonu, tad pusmiljonu gan. Kur nu ir tā nauda, kur ir tā partija, kur ir Repše un tie solītie jaunie laiki? Jauno laiku nav. Bet jaunu solītāju netrūkst. Katru gadu uzrodas jauni. Gan jau visādus labumus mums apsolīs arī tā partija, kas noteikti taps uz “Jaunā laika” — “Vienotības” drupām. Ka tā būs, nav šaubu. Latvju tautas uzticība ir bezgalīga… Uz to tad arī cer čigānes, loskutovi u.c. Bet var jau būt, ka tā nav uzticība, bet pārliecība un bailes? Varbūt mums vienkārši šajos gados ieborēts: ja ne viņi, šodien valdošie (vai viņu klani), Latvijai beigas: mūs okupēs, ekipēs, brokastīs apēdīs mazie, zaļie cilvēciņi… Tā, ka turēsimies vien pie viņķelēm, čigānēm, āboltiņām, dzintariem, zītariem un citiem tautiskiem vadoņiem. Smuki runāt viņi šajos gados iemācījušies… Turēsimies?!
Māra NIZINSKA
Komentāri