“Šogad nolēmu apmesties uz dzīvi kādā jaukā un skaistā ciemā starp diviem ezeriem. Vieta tiešām burvīga, tikai viena bēda — cilvēki, negrib audzēt vistas, cāļus, pīles un citus mājputnus. Tikai retā sētā dzirdama gaiļa dziesma. Beidzot atradu māju, kuras pagalmā dažreiz pastaigājas neliela vistu saime ar krāšņu gaili priekšgalā. Kādu dienu klusiņām pielavījos putniem, nolūkoju lielāko vistu un metos tai virsū. Bet kas to deva! Gailis drosmīgi metās starpā. Man nekas cits neatlika, kā ķert drosmīgo bara vadoni. Aizstiepu to savā slēptuvē un mielojos divas dienas. Kad izsalkums atkal lika sevi manīt, devos izlūkos uz citu pusi. Šai sētā vistas bija paslēptas kūtī, bet es pamanīju trušu būdas. Kas par gardu kumosu! Agrā rītā mēģināju ielauzties būrī, kur lēkāja balti, pūkaini un mīksti trusēni. Taču būri bija cieši nostiprināti. Mani arī vienmēr iztraucēja draiskulīgie bērni vai pieaugušie. Beidzot sagaidīju brīdi, kad visi bija projām. Man izdevās atlauzt durtiņas, aiz kurām slēpās liels, trekns trusis. Grūti gāja, taču ar lielām pūlēm izvilku garausi no būra un aizstiepu uz savu alu. Nu varēju mieloties vairākas dienas. Bet arī mājas saimnieki noskaitās pa īstam. Tika ataicināts pieredzējis mednieks un šķūnī izlikti slazdi. Vai es muļķe — skriešu slazdos?! Tad operācijā iesaistījās pagasta pārvaldnieks. Kādu vakaru, kad lavījos pāri pagalmam, pamanīju uz ceļa mašīnu. Centos paslēpties zālē, bet atskanēja spalgs troksnis, izšāvās uguns, kas mani apdedzināja…” *** Tas ir patiess notikums mūsu ciemā, tikai šoreiz no lapsiņas viedokļa, kura ne vistas, ne cāļus, ne gaiļus, ne trušus nelika mierā. Adijānu un Rancānu ģimene izsaka pateicību Ilmāram un Arvīdam par palīdzību mājdzīvnieku aizsardzībā.
Anna ADIJĀNE
Komentāri