Jezus Sirds dīvnoms Latgolas sirdī Rēzeknē, cik skumeigu i cereibu breižu pīdzeivōjis latgaļu i latgalīšu liktiņstōstā. Tys tōlais 1917. goda pavasars, vysu Krīvejas tautu ilgu zvaigznes uzlīsmōjums, kuram ari myusu latgaļu ciļts ir sekōjuse. Latgali ir nasuši sovu krystu, krytuši, cālušīs i otkon krytuši, ari šudiņ augšanceļās. Bet voi spēs izataisnōt, īt ar pacaltu golvu?! 100 godi pagōjuši nu tō vātrainō laika, nikas nav mainejīs — dūmas tōs pošas, sōpe tei poša, vīneigi karūga nesēji citi. Ak, kai myusim šudiņ pītryukst Pītera Miglinīka i dzīsminīka Andryva Jūrdža nu dryumō apspīsteibas laika; lelō tautas audzynōtōja prīstera ar izneseigū vērsinīka stōju Nikodema Rancāna, kas sōc latgalīšus veidōt par augstu kulturtautu — latgalīšu aristokrateju lobā nūzeimē; Vladislava Lōča — lelō latgalīšu idealista — nasavteigō kolpōjuma sovai tautai, kas cauri diktaturu laikim, Ūtrō pasauļa kara mutuļūs i trymdas godim, iznese latgaļu drukōtū vōrdu. Bet tī divi Fraņči — Trasuns i Kemps, kurus vīnōja na tikai jūs dzeives nūslāguma tragika, bet ari vīna tautyska dūma par sovas daudzcītušōs dzimtines Latgolas vītu cytu tautu vydā. Obi ir gōjuši iz vīnu mērki, koč breižim pa dažaidim celim. Jī ir gūda veiri, kas spējuši atzeit sovus moldus, īsaklauseit ūtra dūmas logismā. Trasuns i Kemps — lelōkī latgaļu dūmōtōji, sōcūt ar Latvijas Satversmes sōkuma godim, jau īt kūpā saskaneigā tandemā. Ari šudiņ ar īcīteibu jōīsaklausa itūs dižgoru dūmōs, kas dzeivōja pōri sovam laikam, jūs realpolitikas redzējumā. Dzymtnīceibas atceļšona, drukas breiveibas atgiušona, 1917-tais kongresu i sapuļču gods, Latvijas vaļsts dzimšona, padūmu i vōcīšu okupacijas godi, nacionalō atmūda pagōjušō godu symta 80-tajūs godūs, latvīšu vaļsts atdzimšona — latgaļu ilgu spylgtōkī mirkli myužeibas ritējumā. Ari itys lelais 1. Latgolas kongresa atceres pasōkums Rēzeknē nu jau ir myusu vēstures naatjemama sastōvdaļa. Bet atziņa ir tei poša vacō — latgalīšim ir jōdzeivoj viņ pošim sova dzeive sovā zemē, jōīt sovu ceļu i nav jōsaklausa ni pošu, ni aizjyuru gudrinīki. Tī latgalīšus sauleitē naīceļs. Jōdzeivoj mīrā i saticeibā ar sovim sābrim, jōrespektej jūs nacionalī ceņtīni — tū vysu mes asam atrunōjuši 1. Rēzeknes kongresa lāmumūs. Jau 350 godu Koļa (tyvōkais sābris) byus tys, kas sōpu breidī padūs paleiga rūku voi glōzi iudiņa, a kod nu pōrnūvodu Kārļa voi vēļ tōļōkō Džona tū sagaideisi, tei nabyus vairs vajadzeiga. Itys saīts beja Latgolas kongress, na tikai latgalīšu, i nasmuki, ka tyvōkais sābris natyka aicynōts. Un nav svareigi, ka jys sevi apzeimoj ar krysta zeimi nu lobōs iz kreisū pusi, golvonais, ka jys tū izdora. Voi, ka svātku reizē sovā kūpīnā, breivi dzīdōtum: “Įīęå, įėąćīńėąāč Ėąņāčž!” i tod nabyutu pamata skaiteit par sovejim ni Aleksandra, ni Vladimira. Pīminekļa akminī īkoltī vōrdi lelu skaidreibu garumgōjējā naīnas. Tī gon mynāts pīsavīnōšonōs fakts, bet nūkluseiti nūteikumi, iz kaidu latgali pīkryta vīnōtīs ar Kūrzemes i Vydzemis guberņom. Tō laika latgalīšam pōrnūvodnīks beja ļutars — jō katōļu ticeibas škālōjs voi čyuļs, etimologiski nu vōrda “čivinēt”, kū var klauseitīs, bet na saprast. Vīnas tautas jēdzīņs latgalīši vēļ beja pasvešs. Tei prakse, kū pīkūpe 20. gs. sōkumā Trasuns, Kemps, Rancāns, Skryndas, braukojūt iz Reigas latvīšu bīdreibas sapuļcem, pyrmī snādzūt tyvynōšonōs žestu, nabeja augleiga. Latgalīši kai beja tai palyka vitebskīši, pōlīši. Ari myusdīnōs pōrnūvodnīkim nav jōuzspīž interese voi mīlesteiba iz latgaliskū dzeivesveidu. Interesents informaciju var dabōt caur modernim saziņas leidzeklim. Vysa energija jōvērza tikai iz Latgolas ļaužu nacionalōs apziņas paceļšonu, sova nūvoda lobklōjeibu. Jōrunoj i jōroksta sovā mēlē. Tys byus myusu identitates garants i styprums. A kurs tam napīkreit, lai meklej laimes putynu cytur i natraucej tim, kurim sova tāva sāta ir dōrga i svāta. Golvonais uzdavums ir saglobōt vēļ asūšū tautas potencialu. Myusu zemeite lelōs plateibōs ir pōrdūta svešinīkim, taitod breivprōteigi kolonizēta. Pošvaļdeibom pyrmā kōrtā jōnūdrūšinoj finansēšonas īspējas Latgolas jaunīšim īgiut izgleiteibu vysu līmiņu nūvoda mōceibu īstōdēs, jōveicynoj un jōpīpylda sova zeme ar pamattautas cylvākim. Rēzeknes Tehnologiju akademija ir vīna nu taidom gaismas pilim, kur volda latgaliskais gors.
Palīku cīneibā ar sovu dzymtōs zemes viziju —
Pīters LŌCS,
Latgalīšu rakstnīceibas muzeja vadeitōjs
Komentāri