Šīs vasaras nogales atmosfēra tāda satraucoša un nemierīga. Īpaši politikā: vārās Tuvie un Tālie Austrumi — Sīrija, Irāka, Afganistāna, Ziemeļkoreja, Mjanma (daudzi par tādu līdz šim nebija pat dzirdējuši). Varbūt pie vainas mūsu Saulīte: sen tā nav tā buntojusies un Visumā metusi radiācijas viļņus, kā tas notika no 7. līdz 9. septembrim. Sprādzieni, salīdzinot ar kuriem, atombumba, ko amerikāņi savulaik uzmeta japāņu Nagasaki, tāds neliels plaukšķis un vēja pūsmiņa… “Dieviņš dusmojas uz mums, Saulīte arī sirdās par cilvēku mantkārību, nesaticību, kašķību un politiķu varaskāri,” spriež mūsu lasītājs Dmitrijs, kurš laiku pa laikam ienes redakcijā kādu rakstiņu vai ienāk par kaut ko pasūdzēties. Nu, varaskāre cilvēcei vienmēr piemitusi, par to mums stāsta gan seni manuskripti, gan jaunāko laiku grāmatas, gan mūsdienu modernie saziņas līdzekļi — avīzes, televīzija, internets. Palūkojieties, kāda putra vārās bagāto valstu augstajos kabinetos: kašķējas ievēlētie un vēlēšanās caurkritušie prezidenti; punduri vicina atombumbas virs kaimiņu galvām: viņi arī grib būt lieli un vareni. Sajukuši labā un ļaunā jēdzieni: politiķi savu nopelnu albumos ieraksta viņu pakārto Huseinu, no troņa gāzto Kadafi vai
spīdošu
uzvaru vēlēšanās… Tas par lielākām valstīm, kuras jau tikušas pie bīstamām bumbām. Kas attiecas uz Latvijā 25 gadus valdošajiem politiķiem, arī viņi, šķiet, būtu priecīgi te, mazajā, zaļajā valstiņā, zilās jūras krastā izvietot ne tikai karavīrus, bet arī bumbas. Lielie onkuļi pagaidām nedod. Par velti nedod, bet naudas Latvijas budžetā pietiek vien vecu “grabažu” (bruņumašīnu, “stingeru”, pagājušajā gadsimtā ražotu lādiņu) pirkšanai. Cik tās “grabažas” patiesībā maksā, cik paliek ieroču pircēju un pārdevēju slepenajos naudas makos, to jau neviens mums nepastāstīs. Pēdējā gadā vai pusgadā Latvijas politiķi īpaši centīgi krāj naudiņu savu partiju kasītēs — “cūciņās”. Nāk vēlēšanas. Žurnālisti laiku pa laikam atklāj, kāds labdaris, kāda firma ieskaitījusi pieklājīgu summu tās vai citas partijas kasē. Bet vai nu visi ziedojumi tiek skrupulozi pierakstīti un reģistrēti — nauda mīl slepenību. To apliecina arī mūsu prezidenta pēdējie rīkojumi noslepenot prezidenta kancelejas tēriņus. Ja lasītājs atceras, “RV” pirms dažiem mēnešiem publicēja fantastiskus skaitļus — algas un piemaksas, ko savām padomniecēm, referentēm, palīdzēm, konsultantēm maksā Valsts prezidents. Vējoņa kungs, sasirdījies uz žurnālistiem, paziņoja, ka turpmāk personāla algas noslepenos, sak, tā ir viņa palīgu, palīdžu, referentu, konsultantu personīgā lieta, cik kurš saņem algā, piemaksās, prēmijās. Prezidentu var saprast: kaut arī mūsu politiķi tāli no tautas, viņiem tomēr jādomā par nākotni, tātad par savu imidžu (gribas tak pabūt pilī arī otru termiņu). Tikai ir viens knifs — algas viņa referenti un palīgi saņem no naudas, ko mēs visi esam samaksājuši nodokļos. Un tagad atbildiet, uzliekot roku uz sirds: ko par valsti, politiķiem un politiķu Latvijā ieviesto kārtību var domāt Izidors, kura pensija šodien ir 257 eiro? Viņš 45 gadus nostrādājis celtniecībā, godīgi maksājis nodokļus. Tomēr arī no šīs pensijas valsts atvelk nodokli. Lai prezidenta pilī būtu jaunas, dārgas kristāla lustras; lai viņa palīdze konsultante (kaut vai tā pati Kazeka) saņemtu “cilvēka cienīgu” algu, t. i., 3968 eiro mēnesī, proti, gadā — 47 616 eiro. Kāds tur brīnums, ka Vējoņa kungs grib šos skaitļus noslepenot, sak, tā ir cilvēka personīgā lieta… Prezidenta kancelejas vadītājas vietnieces alga ir tikai viena drupača no tā nodokļu pīrāga, ko aprij mūsu politiķi, augstas valsts amatpersonas… Un viņiem nav kauns! Viņi iestājas par ierēdņu “personīgo datu” aizsardzību! Ja “aizsardzība” neizdodas un augsto amatpersonu negausība tomēr tiek izgaismota, sākas spēlītes ar “Eiropas vērtībām”, personas datu aizsardzību utt. Tikpat veiksmīgi tiekam muļķoti ar pasakām par “zaļajiem” cilvēciņiem, kuri noklausās, noskatās, izspiego; ar pasakām par visādiem ļauniem kaimiņiem Irākā, Krievijā, Tālajos Austrumos: jo, kamēr ir apdraudējums, tikmēr jāpērk ieroči; kur pērk un pārdod ieročus, tur grozās liela nauda… Aiz to tie griezīgie politiķu kliedzieni par apdraudējumu, aiz to tie lielie tēriņi ieroču pirkšanai, svešu armiju uzturēšanai. Aiz to tā valdības vaimanāšana par mūžīgo naudas trūkumu: trūkst medicīnai, trūkst pedagogiem, nepietiek ceļu remontiem, nav ar ko atbalstīt ģimenes… Ak jā, nākamā gada budžetā, iespējams, būs ieplānota naudiņa, lai ģimene par trešo bērnu saņemtu 100 eiro mēnesī. Bet cik tad mums ir to ģimeņu, kurās aug trīs bērni? Kaut gan būt jau ir, bet sen apmetušās un saknes laidušas Vācijā, Anglijā, Spānijā. Un vairākums diemžēl negrasās atgriezties Latvijā… Mūsu patriotiskie politiķi šķiež ne tikai naudu. Viņi izšķieduši tautu un valsti. Diemžēl jaunākajai paaudzei šķiet, ka viss ir tā, kā jābūt. Viņi nezina, ka var būt citādi; viņi, ja kas nepatīk, var aizlaisties prom, kur labāk. Ar ko paliek Latvija? Ar ko paliek Latgale?
Māra NIZINSKA
Komentāri