Vasara šogad lietaina, bet sēnes pa īstam sāka augt vēlu, tikai septembrī. Arī Latvijas politiskajā mežā līdz septembrim viss bija klusu. 25 gadus valdījušie politiskie bosi acīmredzot nekā vēl nevarēja apjaust, ka Saeimas vēlēšanas nav aiz kalniem. Kad apjauta, no varenās “Vienotības” pat uzticamākie biedri sāka bēgt kā žurkas no grimstoša kuģa, jo politisko atkritumu konteinerā var nonākt visas pašlaik valdošās partijas… Tomēr izdzīvošanas instinkts lika sarosīties. Viņi sāka transformēties. Pašreiz gandrīz vai katru otro nedēļu piedzimst kāda jauna partija. Dibinātāji — vecie vēži jaunās ķeselēs — pat nespēj vai nepagūst īsti pievilcīgas programmas sacerēt. Nu ko jaunu saviem vēlētājiem var piedāvāt kaut vai “Kustība “Par”” — no “Vienotības” miesas atšķēlusies daļiņa? Tās pašas liberālās demofobiskās “vērtības”, tie paši orientieri: pirmkārt, viss, kas uz rietumiem no Latvijas, — labs un pārņemams; otrkārt, viss, kas uz austrumiem, — peļams un nosodāms; treškārt, Kārlis, ja grib, var kļūt par Karlīni, Karlīne par Kārli; ceturtkārt, Latvijā var būt tikai divu šķiru politiķi — pareizie un nepareizie… Viņi, jauno partiju dibinātāji, protams, ir tie pareizie, visi citi ar suņiem norīdāmi. Nu, suņi — tas varbūt par stipru teikts. Suņi nav arī vajadzīgi, jo galvaspilsētā ir mediji, kas no politiķu rokām tiek dāsni baroti. Par to, ka stāsta mums tikai
pareizās
politiskās ziņas; par to, ka tautai no bērna kājas ieaudzina sajēgu, kuri no Latvijā dzīvojošajiem ir īsteni patrioti, kuri skatās uz neīsto debesspusi, atļaujas runāt “nepareizā” latviešu valodā un tātad ir nepareizie… Atjaunotās Latvijas vēsturē liberāļu kliķe pie varas turējusies, Latviju postījusi un laupījusi divdesmit piecus gadus, sadalot mūs patriotos un ienaidniekos. Mēs esam rīdīti cits pret citu, varai kalpojošie politologi un zinātnieki, atpelnot tiem ierādītās siltās vietas, dala tautu pēc politiskajiem uzskatiem, ticības, valodas, dzimšanas vietas… Bet ko nu uzskaitīt, tās ir tādas sen zināmas lietas. It kā sen zināmas. Bet mēs, vēlētāji, ejot pie balsošanas urnām, uzticamies nevis paši sev, ne tam, ko paši zinām, bet gan tam, ko mums ar mediju palīdzību iestāsta politiķi. Divdesmit piecus gadus viņiem izdevies savus vēlētājus noturēt pareizajā “ticībā”, vajadzīgajā noskaņā. Un mēs ejam un balsojam par tām pašām izkurtējušām varas partijām — par tām pašām, kaut arī tās laiku pa laikam maina savu nosaukumu. Mēs, Latvijas, Latgales iedzīvotāji, gatavi atkal un atkal noticēt politiķu stāstiem par briesmīgo vilku vai lāci austrumos, kura it kā savaldīšanai arī Latvija katru gadu tērē miljonus (ieročiem, dalības maksai pasaulē lielākās kara organizācijas uzturēšanai utt.). Šķiet, esmu drusku pāršāvusi pār strīpu, citējot un pārstāstot Latvijas lielo mediju rakstus. Tāpat kā mūsu politiķi sen jau pāršāvuši pār strīpu, baidot mūs ar to, ka Krievija tūlīt, tūlīt, vēlākais, rīt ap pusdienlaiku, iebruks Latvijā. Tiesa, daži no valdošajiem, šķiet, jau gribētu kaut kā pagriezt atpakaļ. Jo baidīšanas augļi ir vairāk nekā satraucoši. Socioloģisko pētījumu centrs SKDS atklāj, ka pirms pāris gadiem veiktā aptauja noskaidroja: piektdaļa, t. i., 20 procenti Latvijas iedzīvotāju, bruņota konflikta gadījumā dotos prom no valsts. Pērn šādos apstākļos bija gatavi aizbraukt jau 37 procenti iedzīvotāju… Mūsu valdošajiem politiķiem par šiem skaitļiem vajadzētu nopietni padomāt, izdarīt secinājumus. Bet vai naida cēlājiem starp tautām kaut cik loģiski secinājumi ir vajadzīgi? Ne jau tikai Aizsardzības ministrijas ierēdņus, bet visu valdošo koalīciju tā vai citādi baro viņu kurinātā un uzturētā histērija. Bet kādi augļi patiesībā briest šajā politiskās histērijas kokā? Apātija, neuzticēšanās savai valstij, drūms skats uz rītdienu. Šī gadsimta sākumā veiktā izpēte liecināja: tikai 40 procenti no visiem jauniešiem varētu tikt atzīti par karadienestam derīgiem. Šodien tādu ir vēl mazāk — aptuveni 25 procenti. Un diezin vai Latvijas politiķi — Ašeradens, Bergmanis, Ķirsis un citi bāleliņi, būtu paši gatavi “karā jāt”, kā to darīja tautasdziesmas varonis… Tad kāda joda pēc mūsu politiķi ceļ paniku, bojā attiecības ar kaimiņiem, pazemo latgaliešus, kuri esot gatavi
atdoties
austrumu kaimiņam? Domāju, ka pirmām kārtām naudas dēļ, ko dāsni ieplāno budžetā ne tādu zābaku, ne tādu kuģīšu, ne tādu “stingeru” pirkšanai. Un tie ne tuvu nav visi bruņošanās tēriņi. Mēs, vēlētāji, pat neesam tiesīgi pieprasīt, lai mūs sīki informē, ko īsti un par cik īsti politiķu kungi nopirka; kur var redzēt tās grabažas — pagājušā gadsimta vidū ražotos, sen sarūsējušos “stingerus”, kuģīšus u. c. Jo tas ir valsts noslēpums. Kā visu, kas šodien notiek Latvijā, mainīt valstij un cilvēkiem par labu, kā izbeigt šo bruņošanās un kara retorikas drudzi? Pazīstamā galvaspilsētas žurnāliste un patriotu patriote E. Veidemane iesaka sākt ar skolām, ar patriotisma stundām
(it kā tādu stundu jau nebūtu!),
audzināt patriotisma garā arī māmiņas un babiņas. Lai viņas pēc tam patriotiski audzina savus dēlus un mazdēlus. Gribu redzēt babiņu, kura kauninās mazdēlu par patriotisma trūkumu. Babiņu, kura saņem tik lielu pensiju, ka pietiek vien maizītei. Tāpēc ka, pēc mūsu politiķu domām, lielāku pensiju nav pelnījusi, jo dzīvojusi un strādājusi padomju valstī. Gribu dzirdēt patriotiski audzinošas runas no māmiņas, kuras dēls ar visu ģimeni spiests dzīvot un maizīti pelnīt Anglijā; gribētu ticēt, ka Rīgas politiķu patriotiskās runas mierīgi un saprotoši uzklausa Rēzeknes puisis, kuram lielā būvniecības firma par darbu “Gora” celtniecībā tā arī nav neko samaksājusi. Kur šim puisim ņemt patriotismu? Palūgt, lai kādu sauju patriotisku jūtu atmet Bergmanis, Āboltiņa, Maizītis, mūsu pilsētas dome, citi
treknie
visādu izmeklēšanas komisiju locekļi? Tikai veltīgi ir lūgt: domāju, ka neiedos un neaizdos. Viņiem pašiem, tiem smuki runājošajiem politiķiem, nav ne patriotisku jūtu, ne atbildības sajūtas. Viņus vada viena dziņa,viens mērķis: noturēties siltajā vietā, kur nauda nāk arī no mūsu bailēm. Jo vairāk mūs iebaidīs, jo vairāk naudas mūsu valdošie politiķi varēs tērēt ieroču iepirkumiem… Politiķiem šie iepirkumi ir ienesīgi.
Māra NIZINSKA

Komentāri