Katra nedēļa “Rēzeknes Vēstīm” atnes lielu somu pilnu ar informāciju par to, kā dzīvo, par ko uztraucas, bēdājas vai priecājas mūsu lasītāji. Taisnības labad gan jāsaka, ka bēdīgu ziņu ir vairāk: mūsu valsts diemžēl nav nekāds taisnības spogulis, kurā ieskatoties jebkurš Latvijas iedzīvotājs var cerēt uz taisnīgu savas problēmas risinājumu; uz valsts vai pašvaldības palīdzību, ja pašam pietrūkst zināšanu un spēka tikt galā… “RV” lasītāja Dzintra no Ziemeļvidzemes atsūtījusi skumju stāstu par to, ka viņu izliek no tēvutēvu celtās mājas. Viņa nespēja atdot naudu, ko bija aizņēmusies bankā savas saimniecības paplašināšanai (gaļas lopu audzēšanai). Piedevām vēl parāda dzēšanai veikli ļaudis izcirta mežu, kura koksnes vērtība vairākas reizes pārsniedz parāda summu… Ļoti bēdīgs stāsts. Diemžēl Latvijā vismaz katrs desmitais uz savas ādas izbaudījis valsts uzturēto un netieši atbalstīto blēžu sagādātos jaukumus. Elektroniskā mantas izsoles sistēma, kas ļauj maksātnespējas administratoriem “pelnīt” miljonus; banku patvaļa (paskatieties, mūsu nabadzīgajā valstī izvietotās ārzemju bankas strādā ar peļņu, kas mērāma miljonos)… “Varbūt “Rēzeknes Vēstis” zina kādu politiķi, kādu advokātu, kurš varētu palīdzēt?” jautā mūsu lasītāja Dzintra. Ko lai iesaka šai sievietei, citiem lauku cilvēkiem? Viņi labi prot savu zemnieka darbu, bet ir pilnīgi neaizsargāti no blēžiem, kurus gan tieši, gan netieši atbalsta valsts iestādes. Vai tad ne vienkāršo pusmūža zemnieku apšmaukšanai Latvijā tika steidzami ieviesta elektroniskā mantas izsoļu sistēma? Tikai blēžiem, kuri specializējas svešas mantas “apgūšanā”, ir laiks dienām ilgi sērfot interneta jūrā, lai uzzinātu, kur un kas tiek pārdots, kur kāds ir bankrotējis un mantu (lopus, tehniku, mežu) var iegūt par grašiem. Vēl viena šonedēļ saņemtā vēstule stāsta par kādas rēzekniešu ģimenes bēdām. Zīmīgi, ka vēstulīte mūsu pastkastē iemesta dienā, kad “Gorā” pilsēta godināja Zelta un Dimanta pārus. Arī Paulīne (nosauksim viņu tā) drīzumā varēja svinēt Zelta kāzas, ja vien viņas vīrs nebūtu pāragri aizgājis viņsaulē. “Brīnišķīgs cilvēks bija. Līdz dienai, kad, draugu pierunāts, iedzēra tepat Zilupes ielā tirgoto ļergu,” raksta mūsu lasītāja. Paulīne pārliecināta, ka Zilupes ielas indīgajā
točkā
ražotajai dzirai tiek jauktas klāt kaut kādas narkotikas. “Kas vienreiz noprovējis, tas
točkai
piesiets kā teļš,” viņa raksta. “Un neviens ar šo
točku
negrib tikt galā, lai gan zina visi policijas priekšnieki, cik to Rēzeknē bijis “brīvās Latvijas” laikā. Taisni apbrīnojama policijas un citu kārtības sargu bezspēcība…” Tiešām apbrīnojama. Un vai nu Zilupes ielas
točka
ir viena tāda, kas “piesien” un indē cilvēkus? Galvenais, ka sievām, mātēm, vecmammām nav pat cerības, ka aiz līdzjūtības pret viņām kāds iejauksies, aizklapēs indīgo
točku
, uzpasēs, lai bezkauņas tirgošanu neatsāk. Nav Latvijas policijai tāda uzdevuma — cīnīties ar ļaunprātīgiem cilvēku indētājiem. Starp citu, arī pašvaldība sen pateikusi, ka karot ar likumpārkāpējiem neesot tās funkcija, kaut gan ir domē Administratīvā komisija un Administratīvā inspekcija. Nu, protams, vieglāk ir sastādīt protokolu un sodīt par laikus nenovāktu lapu kaudzi iepretī mājai nekā uzaicināt
zosju
no Zilupes ielas uz Administratīvās komisijas sēdi: indes tirgotājiem pirkstu zobos labāk nelikt: inspekcijas vadītājs var palikt bez pirksta: “samogonščiks” ņems un nokodīs… Pavisam cita lieta — pierādīt savu, t. i., domes, taisnību māmiņai Katjai, kura, padomā tik, nevēlas maksāt par sava bērniņa ēdināšanu speciālajā bērnudārzā. Māmiņas Katjas pusē nostājies pat vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs K. Gerhards: likums paģēr, lai dome ēdināšanu apmaksā… Ir gan tas Gerhards jocīgs. Vai tad neredz, ka domei jau tāpat lieli tēriņi: viena gada laikā divreiz bija jāremontē patversme; jāatjauno domes ēka (ko gan ne tik sen jau remontēja); priekšniekam, iespējams, jāiegādājas jauns auto… Tik daudz par mūsu vietējo un lielo kungu neatliekamajiem tēriņiem. …Vakarā, atgriežoties no darba, “Maximā” saskrējos ar bijušo kaimiņieni pani Zofiju. Viņa divreiz lika groziņā un atlika atpakaļ plauktā tējas paciņu: tā esot māsas iecienītā tēja. Māsa slimo, gribētos iepriecināt, bet tad vairs biezpienam nesanākšot, vaļsirdīgi pastāstīja pane Zofija. Vēl uzzināju, ka sviestu viņa sen vairs nepērkot, biezpienu ņem to ūdeņaino, 0,5%, lai gan arī tas ir dārgs. Bet pensija par trim eiro palielināta, tā ka šodien var uzdzīvot, — pajokoja pane Zofija. Taču… pārdomāja: jāietaupa vismaz daži eiro, jāiedod mazmeitai, kuras bērniņš (panes Zofijas mazmazmeitiņa) apmeklē “Zvaniņu”. To pašu, kam dome atņēma likumā paredzēto finansējumu. Tādām lietām domei naudas nav.
Māra NIZINSKA
Komentāri