— Pastōsti par sevi vairōk.
— Asu gondreiž Kōrsovas centrā, bet, tai kai dzeivoju na tymā īlas pusē, tod jau skaitūs Kōrsovas nūvoda īdzeivōtōjs. Natōli nu mōjom tak Šnitkas upeite, tōpēc muna apdzeivōtō vīta ir Šnitki, mōjas “Liepzari”. Pi sātas kai botaniskā dōrzā daudz kūku — pat Azijas egles, paegles, vīn līpas nav. Byus jōīstōda. Dzeivoju vacōku mōjōs vīns pats. Vacōki un brōļs ir myruši. Ikdīna paīt pa mōjom, daudz rokstu — dīnā pa trejs dzejūlim. Citi roksta par pučeitem, jauku mīlesteibu, bet es pōrsvorā par realu dzeivi, par poša pōrdzeivōtū, kū asu redzējis, kai cylvāki, kai kaimini jyutās. Tagad asu īsōcs raksteit lugu par myusdīnu mozu cīmeni Krīvijas pīrūbežā. Maņ prasēja, kōpēc nav pseidonima. Soku: dēļ kam?! Es ar sovu uzvōrdu Linužs lapnojūs: tys ir pats vacōkais vysā Kōrsovas nūvodā. Vēļ pyrms Ulmaņa laikim kaids autors, vairs naatcerūs jō uzvōrdu, beja rakstējis par uzvōrdim, un jys pīminēja, ka ap 1800. godu myusu dzymta te ir īnōkuse. Nu kurīnes — nazynu. Bet myusu saknes ir latgaliskas. Vactāvs un vacvactāvs audzēja linus. Kod vēļ beju mozs, atcerūs, ka pi vactāva sātas beja daudz linu mōrku. Kod gōja melioracija, tūs aizrause. Kamer redze beja loba, zeimēju. Beju pat īsastōjīs Rēzeknes Mōkslas vydusskūlā, tymā laikā skūlai nabeja kūpmītņu, bet istabeņas īrēšona beja padōrga. Aizgōju atpakaļ iz Kōrsovas vydusskūlu. Tū pabeidzis, strōdōju “Rebirā”: Kōrsovā beja cehs Nr. 7. Kod sōcēs krīze, cehu slēdze, vēļ godu nūstrōdōju Rēzeknes “Rebirā”. Juku laikūs — ari gaterī. Es na tikai zeimēju, bet ari taisēju kūkgrīzumus. Tōpēc pastrōdōju ari pi bogōtnīkim — kaidam arhitektam Bigauņcīmā pi jyuras jō saunas sīnai uztaisēju kūkgrīzumu. Muna dzeive dīzgon raiba.
— Voi tovā dzymtā ir vēļ kaids literats?
— Nā. Pa tāva linijai ir tikai dzīdōtōji, tāva brōlāni ir brōļi Guntis un Imants Skrastiņi. Pa mōtes linijai — popularais mōkslinīks Henrihs Vorkals.
— Tu roksti ari latgaliski. Esi eistyns Latgolas patriots.
— Bērneibā mani babeņa vuicēja latgalīšu volūdu nu grōmotas “Svātō Genovefa”. Tei beja vēļ vacajā raksteibā, bet tū laseit beja vīgli. Kod sōku vuiceitīs 1. klasē, sōkōs breinumi. Es namōcēju runōt latvīšu volūdā. Mani izsauc pi tāfeles, es atbiļdi zynu un soku latgaliski. Skūlōtōja bļaun: “Runā latviski.” Tod es sōku stōsteit krīviski, arī itū volūdu protu, jō kaimiņūs krīvi dzeivōja. Tod mōtei paziņōja, ka mani vajag syuteit krīvu klasē. Mōte atnōce iz skūlu i rozabļōve: “Kaidā krīvu klasē, ja jys ir teirais latgalīts, latvīts.” Tai i palyku. Ap trešū klasi sōku labi runōt latviski. Es rokstu pēc Pītera Stroda gramatikas. Jaunajā — ni rokstu, ni losu. Maņ tei napateik. Cīst navaru! Kod īraugu internetā jaunū raksteibu, vīnmār kritiku komentarūs uzrokstu. Pat deputatam Viļumam. Mani tracynoj latgaļu jaunmūdeigī raksteitōji. Jau tai tei volūda izkrūpļōta, vēļ krīvismus roksta klōt. Beju “Gorā” iz koncertu, skotūs — augšā īt reklama. Losu — “pasōcīņs”. Kaids vēļ pasōcīņs? Pasōkums!
— Paļdis par sarunu!
Aija MIKELE
Eduarda UTĀNA foto
Komentāri