Latvijas politiskajā un sabiedriskajā dzīvē šonedēļ risinājās (var teikt, turpināja risināties) vairāki detektīvcienīgi sižeti. Saeima un tās dibinātā komisija
mīcījās
viesnīcas “Rīdzene” numuriņā pirms astoņiem gadiem notikušo sarunu biezoknī. Sauca Šleseru, sauca Zatleru, pratināja dažas citas personas. Šovasar ar troksni sāktais “Rīdzenes” slepeno sarunu izpētes process nemanot sakucis: kā nekā astoņi gadi pagājuši. Domāju, ka Latvijā šodien neviens (arī paši komisijas locekļi) nevarēs skaidri definēt savas darbošanās mērķi. Ko grib atklāt, kā sodīs Šleseru, Zatleru u. c., ja viņi ņems un pateiks: bijām, runājām. Nu un tad? Vai maz par ko katru dienu kafejnīcās vai Saeimas pīpētavā runā un klačojas… Pašā Saeimā ar katru dienu aktīvāka kļūst “tautu staigāšana”. No partijām, kas valdīšanas gados tā sasmērējušās, ka nelabi smako, politiķi pārbēg uz dažādiem jaundibinājumiem, brauc papildināt zināšanas uz Ameriku (kā I. Viņķele), meklē siltu vietiņu ārlietu iestādēs. Ingmars Līdaka no “zaļzemniekiem” došoties uz zvēru pasauli — Rīgas Zooloģisko dārzu, kur strādājis agrāk, līdz ievēlēšanai par deputātu. Noteikti būs mums, vēlētājiem, arī citi pārsteigumi. Ilgi jau vairs nav jāgaida — šis ceturksnis, tas ceturksnis, skat, arī oktobris būs klāt, kad Latvija dosies vēlēt sev jaunus kungus un valdniekus. Vai tie, nākamajās oktobra vēlēšanās mūsu izredzētie, būs citādi? Lielas šaubas. Mēs šajos 25 gados esam tā sabaidīti, tā apstrādāti, ka… uzticamies tikai tiem pašiem, kuri 25 gadus sēž augstos amatos um melo mums, acīs skatīdamies. Anniņa, pie kuras tirdziņā pērku viņas pašas sieto sieru vai sviesta pikuci, ne vienreiz vien sūdzējusies par dārgo elektrību. Saausījās, izlasījusi, ka veikli vīri, sākot ar Šķēli un daudziem citiem politiskās elites pārstāvjiem, to elektrību speciāli sadārdzināja; ka šajos gados, kopš valdošā elite ieviesa tā sauktās zaļās enerģijas nodokli, no zemnieku, pensionāru, daudzbērnu ģimeņu u.c. iedzīvotāju kabatām izņemti un blēžu kabatās iepludināti miljardi — jā, jā, miljardi eiro. Un neviens par to nav saukts pie atbildības, neviens nav notiesāts. Gluži otrādi,
ašeradeni, āboltiņas, rasnači, dzintari
un citi patrioti, vēlētāju balsojuma bīdīti, no vienas Saeimas bez bēdām pārceļo uz nākamo, no vienas ministrijas uz citu. “RV” ilggadējais lasītājs rīdzinieks Jānis R. šonedēļ mums atsūtīja vēstulīti. Viņu satraukusi ziņa, ka Saeimā un valdībā atkal kā steidzamu sāk apspriest projektu par Okupācijas muzeja otrās ēkas būvniecību.
“Vai tā ir tik spiedīga nepieciešamība gāzt miljonus vēl vienas četrstūrainas kārbas celšanai vecpilsētas centrā?”
spriež Jānis.
“Sliktā padomju vara savulaik domāja par to, lai zemniekiem, kolhozniekiem un lauku jaunatnei būtu darbs — Maltā VEF cehu atvēra, Krukos mehanizatori ziemā detaļas izgatavoja.
Tagad brīvajā Latvijā valdībai neko nevajag. Viņiem visa pietiek. Toties no maniem Latgales radiem trīs spēcīgi puiši Īrijā krabjus zvejo, bet māsīcas meita Londonā kaut kādas detaļas pako. Vēl viens “plemenīks” aiz Pleskavas zirgu fermu uztur.”
Rūgti vārdi, tikai līdz Latvijas politiķu augstākajai kastai tie nenonāk. Bet skumjākais ir tas, ka mēs visi kopumā šo kastu uzturam un ik pēc četriem gadiem atgriežam pie siles, sak, ēdiet, barojieties, dārgie kungi! Mēs kaut kur Īrijā arī jūsu uzturēšanai nopelnīsim kādu artavu
(tētim atsūtīsim, viņš, par elektrību trīskāršu cenu maksājot, arī kungus sātīgi pabaros).
Kaut gan patiesībā šiem kungiem — ministriem un viņu štatam pat ierindas datoriķa algu nevajadzētu maksāt. Šonedēļ internetizdevumos var izlasīt lieliskā datorspeciālista Ilmāra Poikāna rakstu “E-veselības sistēma — tās ir pilnīgas šausmas”. Šī sistēma krietni izretinās jau tā retās ģimenes ārstu rindas, jo prasa no dakteriem daudzkārt vairāk piepūles, nervu un laika, kura tāpat jau nepietiek pacientu pienācīgai apkalpošanai: slodze pārāk liela… Toties sistēmas ieviešanai daudzu gadu garumā iztērēti miljoni latu un eiro un tiks tērēti vēl — e-veselībai. Kā “pilnīgas šausmas” var raksturot valdības pūliņus ielikt kaut kādos rāmjos Latvijas uzņēmumu izsaimniekošanu (“Daugavpils dzirnavnieks”, atkritumu apsaimniekošana, “Krājbanka”, “Citadele”, “Liepājas metalurgs” u. c.), internetā raksta Jānis C. Domāju, ka taisnība “RV” lasītājam no Rīgas, — “Latvijas politiķiem rūp tikai savi ienākumi, sava kabata, ko tie veiksmīgi piepilda, krāpjot un aplaupot tautu”. Skarbi vārdi, vai ne? Bet patiesi. Ne jau aiz labas dzīves lielākā provinces uzņēmēju daļa šodien ar rūgtumu saka: “Nu nav man nekādu iespēju palielināt minimālo algu celtniekam, pavāram, šoferim, kurš pārvadā kravas.” Viens no viņiem, celtnieks pēc profesijas, šonedēļ saņēma aprēķinu: darba nav; nākamnedēļ ies uz tikšanos ar Īrijas vervētājiem. Jā, Latvijā iebraukuši strādnieku vervētāji no Īrijas, arī mūsu Nodarbinātības dienestā pieteikuši vizīti. Droši var teikt, ka aizvilinās prom no Rēzeknes kārtējo porciju darbaspējīgo vīriešu. Tāpēc ka Latvijas valstij viņi nav vajadzīgi.
Māra NIZINSKA
Komentāri