Aizvadīti Ziemassvētki, gan katoļu, gan pareizticīgo, sagaidīts Jaunais gads. Bija pulka brīvdienu, ko cilvēki centās sagaidīt un pavadīt ģimenes vai draugu lokā. Žēl tikai, ka šodienas Latvijā (ja neskaita Rīgu) tās ģimenes tādas mazītiņas. Sevišķi tas sakāms par Latgali, kur aizvadītā gada laikā īpaši sarucis cilvēku skaits, bet māju ar apdzisušiem logiem kļuvis krietni vairāk. Ļaudis turpina izbraukt no valsts, katru dienu Latviju pamet desmitiem jauniešu (un ne tikai). Svētku dienās tumšas un klusas stāvēja arī Latgales laukos par Eiropas naudu uzceltās šikās sporta zāles. Vakaros daudzos kultūras namos tā arī neiedegās gaisma… Arī Rēzeknes lielajās mājās 31. decembrī vairums logu bija tumši. Nu jau tikai vecākās paaudzes pārstāvju stāstos dzīvo ar baltu galdautu klātais kūču galds, kuram apkārt vecvecāki, vecāki, bērni un mazbērni… Ak, jā! Par gardiem ēdieniem visai tautai valsts tomēr bija padomājusi. Nu, ja ne tieši valsts, tad valstiskā struktūra — Latvijas Televīzija. Gan pirms Ziemassvētkiem, gan gadumijā slēdz kuru TV kanālu gribi, noteikti uzdursies jautriem pavāriem, kuri mūs, skatītājus, mācīja gatavot garšīgus un izmeklētus ēdienus. Mācīja puisieši džinsos un dāmas, kurām neviens nekad nav teicis, ka, gatavojot ēdienu, mati būtu jāiesprosto cepurītē vai lakatiņā
(tā Latvijā īstas saimnieces darīja visos laikos).
Lūk, šīs nevīžīgi ģērbtās LTV zvaigznes augām dienām mūs mācīja, kā pagatavot ingvera kūku karameļu mērcē, kādi ingredienti vajadzīgi tāda vienkārša, “latviska” Ziemassvētku ēdiena pagatavošanai kā buljons ar japāņu nūdelēm vai tuncis ar miso pastu un sezama sēklām. Nezināt, kur ņemt japāņu nūdeles? Es arī ne. Tādiem nezinīšiem Latvijas Televīzija Ziemassvētkos uzskatāmi parādīja arī, kā pagatavot kaut ko
vienkāršāku
, piemēram, gliemenes ar ziedkāpostiem un grauzdiņiem. Ja arī tāda recepte jums neder, tad LTV ieteica pārsteigt viesus ar laša steiku. Un visbeidzot, ja arī tādi gardumi jums nesadzen mutē siekalas vai Prezmas veikaliņā nav pieejami, jums atliek sekot BBC jaungada padomam un steidzami jāatver bankā rēķins: pēc BBC žurnālistu un Latvijas Televīzijas bosu domām, tas jebkuram bankas konta īpašniekam nodrošināšot labu garastāvokli… Vispār jau Latvijas valsts televīzija, būdama gudru valdošo vīru un sievu uzraudzībā, darba dienās un svētkos nenogurstoši rūpējas ne tikai par Latvijā palikušo iedzīvotāju labo omu, bet vienādiņ cenšas audzināt elektorātu
vajadzīgā virzienā.
Tas gan nav viegli un vienkārši izdarāms. Izsludināja Saeima un valdība minimālās algas celšanu. Valsts un pašvaldību ierēdņiem labi, viņi to paaugstināto algu saņems, jo nodokļus no mums izspiest Latvijas vara prot. Bet ko darīt uzņēmējiem, kuri pastāvīgi balansē uz bankrota robežas? Kur kāds celtniecības kantoris ņems darba pasūtījumus un naudu? Jebkurā novadā vai pilsētā lielākais darbu pasūtītājs ir pašvaldība. Bet katrai pašvaldībai ir sava
čomu
firma, kas vinnē visos konkursos. Nereti gadās tā, ka tā
čomu
firma visus vinnētos kumosus, t. i., konkursus, pat norīt nevar. Tad
čomu
firmas sūtnis dodas pie kādas tik tikko elpojošas celtniecības firmas vadītāja ar priekšlikumu: liec galdā 10 tūkstošus skaidrā naudā, un pasūtījums būs tavs! Kas cits atliek firmai, kuras cilvēki sēž bez darba? Protams, piekrīt, protams, “sameklē” 10 tūkstošus, ko pēc tam spiesta “ietaupīt” uz veicamo darbu un materiālu rēķina… Nu, re, negribēju, bet iznāca kaut kāds ne visai jaungadīgs raksts. Bet kas nu ir, tas ir. Kāda šodien dzīve, tādi raksti. Ak, protams, protams, lai novērstu tautas uzmanību no varas grēkiem, nespējas un nemākulības, Latvijā pieņemts saukt palīgā pagātni. Jau vairāk nekā pusgadu vesels lērums politiķu saņem naudu par iesilušu vīru bariņa sarunu pētīšanu, sarunu, kas viesnīcā “Rīdzene” notikušas pirms astoņiem gadiem… Ir mums arī otra speciāla un slavena komisija, kas par lielu naudu daudzus gadus pētīja tā sauktos
čekas maisus.
Nu tā savu mūža darbu nodevusi paklausīgiem, varas
iebarotiem
žurnālistiem. Tie tagad bļaustās, it kā Latvijā nekādu citu problēmu nebūtu. Tikai maisi un vēlreiz maisi. Un, galvenais, varas
iebarotajiem
žurnālistiem nu ir interesants darbs: viņi aicina rakstniekus, dzejniekus, skolotājas un telekameru (tātad publikas) priekšā liek sūdzēt grēkus un sist ar dūri krūtīs: ticiet vai ne, es nevienu “nenostučīju”. Varai, kas sarīkojusi šo publisko ešafotu, nav ne līdzjūtības, ne žēluma pret cilvēkiem, kuriem liktenis bija lēmis dzīvot un neaiziet bojā ļoti sarežģītos laikos. Visa Latvija toreiz nevarēja aizbēgt uz Ameriku, kā to darīja sabiedrības krējums… Nu tas “krējums” atgriezies Latvijā, viņi vai viņu bērni ieņem siltas vietas un publiski tiesā tos, kuri par spīti karam, badam un nāvei cieši turējās pie savas tēvu zemes… Pret tiem, kuri izcieta kara šausmas, vajāšanas un sodus, pašreizējiem varnešiem žēluma nav, un neviens no šodienas sirmgalvjiem, kuriem uzmesta tāda vai citāda aizdomu ēna, nespēj sevi aizstāvēt. Viņi vainīgi tāpēc, ka neaizmuka no Latvijas. Vai arī šodien ir par vājiem, lai izvilktu no tiem maisiem sava rada vai drauga kartiņu, kā to izdarīja tie, kuri pašreiz ir pie varas un skaļi krata vecos maisus… Patiesībā tas
čekas maisu
skandāls vajadzīgs, lai novērstu tautas uzmanību no valdošo politiskās un saimnieciskās nemākulības, no negodīguma un pērkamības.
Māra NIZINSKA
Komentāri